''Hamas'' harta ir dokuments, kas izklāsta kustības ideoloģiju tādā veidā, kā to formulēja un veidoja tās dibinātāji. Tajā ietverts radikālās islama pasaules skatījums (ko pieņēmusi ''Musulmaņu brālība'' Ēģiptē), kas 18 gadu pastāvēšanas laikā būtībā nav mainījusies. Hartā paustā nostāja pret Izraēlu nepieļauj kompromisus. ‘’Palestīnas problēmu’’ tā aplūko kā reliģiski politisku musulmaņu jautājumu, savukārt Izraēlas un palestīniešu konfrontāciju uzkata par konfliktu starp islamu un ‘’neticīgajiem’’ ebrejiem. ‘’Palestīna’’ tiek attēlota kā svēta musulmaņu zeme, no kuras atteikties ir kategoriski aizliegts, pat ja atsakās no viena centrimetra šīs zemes, jo nevienam (to skaitā arābu – musulmaņu vadoņus) nav tiesības tā rīkoties. Attiecībā uz starptautiskajām attiecībām harta pauž ekstrēmistu pasaules uzskatu, kas ir tikpat antirietumniecisks kā ''Al-Quaeda'' un citas teroristu organizācijas.
Ebreji tiek atainoti kā tādi, kuri pelnījuši tikai pazemojumu un nožēlojamu dzīvi, jo, saskaņā ar viņu hartu, ebreji ir saniknojuši Allāhu, noraidīuši Korānu un nogalinājuši praviešus (hartas iesākumā ir citēta Surah Aal-Imrana vārsma no Korāna). Dokumentā ir ietverti arī antisemītiski mīti, kas aizgūti no Cionas gudro protokoliem (minēts 32. pantā), saistībā ar ebreju kontroli pār plašsaziņas līdzekļiem, kinoindustriju un izglītību (17. un 22. pants).
Šie mīti tiek nepātraukti atkārtoti, visu atbildību par Franču un Krievu revolūcijām, kā arī visiem pasaules un vietējiem kariem uzliekot uz ebreju pleciem: ‘’Neviens karš nav sācies bez viņu ziņas un dalības’’ (22. pants) Harta demonizē ebrejus, kuri, saskaņā ar šo tekstu, pret sievietēm un bērniem izturas kā nacisti (29. pants).
Hartā džihāds (svētais karš) ir parādīts kā ceļš, kuru ejot atņemt ebrejiiem visu ‘’Palestīnas’’ zemi un iznīcināt Izraēlas Valsti, turklāt ‘’Hamas’’ teroristu uzbrukumi tiek uzskatīti par džihāda dažādo elementu, kas tiek veikti Izraēlas – palestīniešu konflikta ietvaros, saistvielu. 15. pantā ir izklāstīta ‘’Abdulla’’ Azama doma: ‘’‘’Palestīnas’’ atbrīvošanas nolūkos veikts džihāds ir ikviena musulmaņa individuālais pienākums’’.
Harta uzsver, ka kauja ir svarīgs notikums, kam jārod vieta ikviena musulmaņa prātā un sirdī, vai palestīniešos, arābu musulmaņos un cittautu musulmaņos ‘’jāveicina Islāma apziņa’’ (15. pants). ‘’Islāma apziņas’’ kultivēšanas un izplatīšanas process tiek uzskatīts par visnozīmīgāko uzdevumu. Reliģiskie darboņi, skolotāji, kultūras pārstāviji, mediju un informācijas sistēmu pārstāvji un izglītotākā sabiedrības daļa nes atbildību par šīs apziņas izplatīšanu.
Cīņa par prātiem un sirdīm īpaši orientējas uz ‘’Musulmaņu brālības’’ idejām balstītu radikālā Islāma izglītību [t.i. ideoloģisko apstrādi]. Atbilstoši tām, ir nepieciešamas izmaiņas Palestīnieču pašpārvaldes administrēto teritoriju izglītības sistēmā: tā ir ‘’jāattīra’’, jāatbrīvo no ‘’orientālistu un misionāru ievazātās ideoloģiskās invāzijas ietekmēm’’ (15. pants) un jaunajai paaudzei ir jāsaņem Korānā un musulmaņu tradīcijā (Sunnā) balstītā radikālā Islāma izglītība. Ideoloģiskajai vervēšanai izmantojamie līdzekļi atbilstoši hartā lasāmajam uzskaitījumam ir ‘’grāmatas, raksti, publikācijas, sprediķi, skrejlapas, tautasdziesmas, poētiskā valoda, dziesmas, rotaļas utt.’’ Piepildīti ar ‘’pareizo’’ Islāma ticību un kultūru, viņi kļūst par nozīmīgiem kaujas gara celšanas, psiholoģiskās fiksācijas un emocionālā spēka līdzekļiem, kas palīdz turpināt ‘’atbrīvošanas kampaņu.’’ (19. pants).
Harta uzsver musulmaņu solidaritātes nozīmību atbilstoši Korāna un Sunnas norādēm, jo īpaši attiecībā uz konfrontāciju starp palestīniešu kopienu un ‘’teroristiskajiem ebreju ienaidniekiem’’, kuri attēloti kā nacisti. Viena no šīs solidaritātes izpausmēm ir palīdzība nabadzīgajiem (viens no galvenajiem izpausmes veidiem ir ‘’Hamas’’ izveidotais dažādu ‘’labdarības organizāciju’’ tīkls, kurā vienkopus savijušās sociālā palīdzība un terorisma atbalsts).
Hartā ir norādīta ideoloģiskā atšķirība starp ‘’Hamas’’ (un tā radikālo Islāma skatījumu) un sekulāro Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju, kā arī uzsvērts, ka Islāma pasaules skatījums ir pretrunā ar Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas sekulāro orientāciju un sekulāras Palestīnas Valsts koncepciju. Tomēr, atbilstoši hartai, ‘’Hamas’’ ir gatavs palīdzēt un atbalstīt ikvienu ‘’nacionālu tendenci’’, lai ‘’atbrīvotu Palestīnu’’, un organizācija nav ieinteresēta veicināt šķelšanos un nesaskaņas (27. pants)
‘’Hamas’’ harta ir dokuments, kurā izklāstīta kustības ideoloģija atbilstoši pamatlicēju formulējumam. Tajā ir ietverts radikālā Islāma pasaules skatījums (aizsāka ‘’Musulmaņu brālība’’ Ēģiptē), kas tā astoņpadsmit pastāvēšanas gadu laikā būtībā nav mainījies. Attiecībā uz Izraēlu hartas nostāja nepieļauj kompromisus: ‘’Palestīnas problēma’’ ir reliģiski politiska musulmaņu problēma, un Izraēlas – palestīniešu konfrontācija ir konflikts starp Islāmu un ‘’neticīgajiem’’ ebrejiem. ‘’Palestīna’’ tiek parādīta kā svēta Islāma zeme un ir stingri aizliegts atteikties kaut vai no viena tās kvadrātcentimetra, jo nevienam (to skaita arābu musulmaņu vadītājiem) nav tiesības to darīt. Starptautisko attiecību jautājumā harta ieņem ekstrēmistu pozīciju, kas antirietumnieciskās nostājas ziņā līdzinās ‘’Al-Qaeda’’ un citām teroristu organizācijām.
Šis pasaules skatījums sevī ietver atteikšanos atzīt Izraēlas Valsts tiesības pastāvēt kā neatkarīgai valstij, kurā dzīvo neatkarīga tauta, tādēļ pret to tiek vērsts nepārtraukts džihāds (svētais karš) un jebkura vienošanās vai darījums, kas atzīst tās tiesības pastāvēt, tiek pilnībā noraidīts. Hartas sākumā ir lasāms citāts, ko piedēvē Hasanam Albanam: ‘’Izraēla celsies un turpinās pastāvēt līdz brīdim, kad Islāms to iznīcinās, gluži tāpat, kā tas kādreiz iznīcināja citus.’’
Dokumentu caurvij atklāts, ļaunprātīgs antisemītisms, kura saknes ietiecas gan Islama, gan kristīgās Eiropas pasaulē. Džihāds pret ebreju tautu tiek attaisnots, parādot ebrejus negatīvā gaismā un demonizējot tos, apgalvojot, ka to nolūks ir ne tikai iekarot visus Tuvos Austrumus, bet arī pārējo pasauli. Viens no džihāda postošākajiem izpausmes veidiem ir teroristu – pašnāvnieku uzbrukumi, ko 1990. gados aizsāka lielākoties ‘’Hamas’’, padarot to par savu vadošo ‘’stratēģiju’’ vardarbīgajā un nepārejošajā Izraēlas - palestīniešu konfrontācijā.
Pēc šajā konvencijā teikā, ebreji ir pelnījuši tikai pazemojumu un dzīvi nabadzībā, jo viņi ir sadusmojuši Allāhu, noraidījuši Korānu un nogalinājuši praviešus. Dokumentā ietverti arī antisemītiski mīti, kuriem iedvesma gūta no Ciānas Gudro protokoliem (pieminēti 32. pantā) saistībā ar ebreju kontrolētajiem plašsaziņas līdzekļiem, kinoindustriju un izglītību (17. un 22. pants). Mīti tiek pastāvīgi atkārtoti, lai nostiprinātu ebreju atbildību par Franču un Krievu revolūciju, visiem pasaules un vietejā mēroga kariem. Harta demonizē ebrejus, un viņu attieksmi pret sievietēm un bērniem pielīdzīna brutālajām nacistu metodēm (29. pants).
Harta džihādu (svēto karu) uzskata par veidu, kādā ‘’Palestīnu’’ var atņemt eberjiem un iznīcināt Izraēlas Valsti; ‘’Hamas’’ teroristu uzbrukumi ir kā džihāda savstarpēji saistītie elementi Izraēlas – palestīniešu konflikta ietvaros. 15. pantā norādīts, ka ‘’džihāds ‘’Palestīnas’’ atbrīvošanas vārdā ir katra musulmaņa individuālais pienākums, un šo ideju izklāstīja Abdulla Azams.
Harta uzsver cīņu par musulmaņu sirdīm un prātiem vai ‘’Islāma apziņas izplatīšanu’’ trijos līmeņos: starp palestīniešiem, arābu musulmaņiem un pārējiem musulmaņiem (15. pants). ‘’Islāma apziņa’’ (amaliyyat al taw aiyah) tiek pozicionēta kā nozīmīga misija. Garīdzniekiem, skolotājiem, kultūras pārstāvjiem, plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem un informācijas smagsvariem, kā arī izglītotajai sabiedrības daļai ir pienākums īstenot šo misiju.
Attiecībā uz radikālo Islāmu, kas balstīta ‘’Musulmaņu brālības’’ idejās, harta īpaši uzsver izglītības (resp., ideoloģizācijas) nozīmīgo lomu cīņā par sirdīm un prātiem – tā paredz izglītības sistēmas ‘’attīrīšanu’’ un atbrīvošanu no orientālistu un misionāru ievazātās ideoloģijas Palestīniešu pašpārvaldes teritorijā (15. pants), turklāt jaunajai paaudzei ir jāizglītojas radikālā Islāma gaisotnē, balstoties tikai uz Korānu un musulmaņu tradīciju (Sunna). Hartā sīki aprakstītie ideoloģiskajā vervēšanā izmantotie līdzekļi ir ‘’grāmatas, raksti, publikācijas, sprediķi, skrejlapas, tautasdziesmas, tēlainā valoda, dziesmas, spēles, utt.’’ Kad šie līdzekļi nonāk ‘’pareizās’’ Islāma ticības un kultūras rokās, tie kļūst par kaujas spara uzturētājiem, psiholoģiskās noturības un emocionālā spēka nodrošinātājiem, kas nepieciešami ‘’atbrīvošanas kampaņas’’ turpināšanai (19. pants).
Hartā ir uzsvērta musulmaņu solidaritātes nozīme atbilstoši Korāna un Sunnas baušļiem, jo īpaši saistībā ar palestīniešu sabiedrības un ‘’teroristiskā ebreju kaimiņa’’ (pielīdzināts nacistiem) attiecību kontekstu. Viena no šādas solidaritātes izpausmēm ir palīdzība nabadzīgajiem (viena no galvenajām izpausmēm ir dažādu ‘’labdarības organizāciju’’ tīkls, ko izveidojis ‘’Hamas’’, kas integrē sociālos pasākumus un atbalsta terorismu).
Harta atklāj ideoloģiskās atšķirības starp ‘’Hamas’’ ar tā radikālo Islāma pasaules skatījumu un sekulāro Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju, tomēr norādaot uz nepieciešamību palestīniešiem cīnīties pret ienaidniekiem ebrejiem. No tās ir saprotams, ka Islāma pasaules skatījums atrodas pretrunā ar Palestīnas atbrīvošanas organizācijas sekulāro ievirzi un ideju par sekulāru Palestīnas Valsti. Tomēr, atbilstoši šai hartai, ‘’Hamas’’ ir gatava palīdzēt un atbalstīt ikvienu ‘’nacionālu tendenci’’, kas darbojas, lai ‘’atbrīvotu Palestīnu’’, un nebūt nav ieinteresēta plaisu un nesaskaņu radīšanā (27. pants).