Ebreju sabiedrība

Ebreju sabiedrība

  •  
    •    
    19. gs. beigās dibinātā cionistu kustība pārveidoja ‘’trimdinieku apvienošanas’’ jēdzienu, pārnesot to no teorētiskā plānā reālā izpildījumā, padarot to par dzīvesveidu, savukārt Izraēlas Valsts to iestrādāja likumā, piešķirot pilsonību katram ebrejam, kurš vēlējās apmesties uz dzīvi jaunizveidotajā valstī.
  • icon_zoom.png
    People of Israel People of Israel
    Telaviva: Pasākums pludmalē (Foto: Tūrisma ministrija)
     

    Garais ceļš mājup


    The ingathering of the exiles 


     

     
    Pirms apmēram 2000 gadiem lielākā daļa ebreju tika padzīti no Izraēla Zemes un viņi devās uz citām valstīm, galvenokārt uz Eiropu, Ziemeļāfriku un Tuvajiem Austrumiem. Gadsimtu gaitā viņi nodibināja daudzas lielas ebreju kopienas gan tuvējās, gan tālākās zemēs, kur viņi piedzīvoja gan uzplaukumu, gan bargu diskrimināciju, brutālu iznīcināšanu, kā arī tika daļēji vai pilnīgi izslēgti no pārējās sabiedrības aprindām. Katrs vajāšanas un vardarbības periods stiprināja to ticību ‘’trimdinieku kopāsanākšanas’’ idejai un tā iedvesmoja gan atsevišķus cilvēkus, gan grupas atgriezties savā senču zemē.

     

     

     

     

    19. gs. beigās dibinātā cionistu kustība pārveidoja ‘’trimdinieku kopāsanākšanas’’, pārnesot to no teorētiskā plānā reālā izpildījumā, padarot to par dzīvesveidu, savukārt Izraēlas Valsts to iestrādāja likumā, piešķirot pilsonību katram ebrejam, kurš vēlējās apmesties uz dzīvi jaunizveidotajā valstī.



    Laikaposmā no 1989 līdz 2009. gadam 1274574 cilvēki imigrēja uz Izraēlu, kā tas redzams tabulā:

    Gads

    Bijusī PSRS

    Latīņamerika

    ASV un Kanāda

    Apvienotā Karaliste

    Francija

    Etiopija

    Citas

    Kopā

    1989

    12,780

    2,526

    1,773

    462

    998

    1,368

    4,343

    24,250

    1990

    184,177

    2,678

    1,903

    495

    1,000

    4,174

    5,065

    199,492

    1991

    147,282

    1,157

    2,076

    505

    1,037

    20,069

    4,028

    176,154

    1992

    64,680

    723

    2,548

    460

    1,311

    3,539

    3,804

    77,065

    1993

    66,019

    770

    2,820

    658

    1,550

    854

    4,955

    77,626

    1994

    67,599

    978

    3,160

    700

    1755

    1,200

    5,170

    80,562

    1995

    64,608

    1,604

    3,204

    721

    1,865

    1,316

    4,160

    77,478

    1996

    58,733

    2,104

    2,983

    566

    2,252

    1,411

    3,973

    72,022

    1997

    54,520

    2,037

    2,878

    552

    2,355

    1,717

    3,754

    67,813

    1998

    46,085

    1,455

    2,328

    467

    2,036

    3,108

    2,860

    58,339

    1999

    67,024

    1,828

    2,183

    480

    1,633

    2,305

    2,930

    78,383

    2000

    51,040

    1,942

    1,837

    403

    1,437

    2,249

    2,831

    61,739

    2001

    33,911

    2,218

    1,757

    360

    1,158

    3,299

    2,161

    44,864

    2002

    18,976

    7,342

    2,2025

    324

    2,458

    2,692

    1,695

    35,512

    2003

    12,728

    2,570

    2,414

    399

    2,090

    3,063

    1,801

    25,065

    2004

    10,519

    1,272

    2,763

    422

    2,413

    3,806

    1,831

    23,026

    2005

    9,693

    1,731

    3,029

    534

    3,000

    3,618

    1,777

    23,382

    2006

    7,665

    1,362

    3,238

    697

    2,878

    3,618

    1,972

    21,430

    2007

    6,767

    1,526

    3,154

    670

    2,767

    3,619

    1,872

    20,375

    2008

    5,838

    965

    3,300

    646

    1,918

    1,598

    2,022

    16,287

    2009

    5,415

    881

    3,260

    684

    1,594

    239

    1,637

    13,710

    Total

    996,059

    39,669

    54,633

    11,205

    39,505

    68,862

    64,641

    1,274,574

    Avots: Kneseta izpētes un informācijas centrs (2011. gada februāris)


     

     

    Tel Aviv: An event on the beach
    Telaviva: Pasākums pludmalē (Foto: Tūrisma ministrija)


    Jaunas sabiedrības veidošanās

     

     
    Izraēlā dzīvojošās mūsdienu ebreju sabiedrības politiskā, ekonomiskā un kultūras bāze lielākoties veidojās Britu valdīšanas (1917. – 48. g.) laikā. Ebreju kopiena, kuru ideoloģiski iedvesmoja cionisms, Izraēla zemē dibināja sabiedriskas un politiskas iestādes, kas veica pārvaldības pasākumus bez augstākās varas, pamazām virzoties apvienošanās uz izaugsmes virzienā. Tā politiskais mugurkauls bija brīvprātīgo darbs, ko kopā saturēja egalitārisms.

     

     

     

     
    Politiskās neatkarības iegūšanai, kurai drīz sekojošā masveida imigrācija, kas ebreju tautu no 650 000 cilvēkiem papildināja aptuveni līdz 1,3 miljoniem valsts pirmo četru gadu laikā (1948 – 52), izmainīja Izraēlas sabiedrības struktūru un saturu. Tas noveda pie sociālās pārgrupēšanās, ko galvenokārt varētu iedalīt divos elementos: lielākā daļa sastāvēja no sefardu kopienas, aškenazi kolonistiem un holokaustā izdzīvojošajiem, bet otra daļa ir vēlāk ieceļojošie ebreju imigranti no Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu musulmaņu valstīm. 

     

     

    Kaut arī liela daļa iedzīvotāju pirms valsts izveides bija saistīti ar spēcīgu ideoloģisku pārliecību, jaunatklājēja garu un demokrātisku dzīvesstilu, daudzi ebreji, kas gadsimtiem bija dzīvojuši arābu valstīs, pieturējās pie patriarhālas sociālās kārtības un viņiem bija grūti integrēties Izraēlas sabiedrībā un strauji plaukstošajā ekonomikā.

     

    1950. gadu beigās divas grupas pastāvēja līdzās burtiski bez sociālas un kulturālas mijiedarbības – Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu izcelsmes ebreji izteica savu neapmierinātību un atsvešinātību caur protestiem pret valdību, kas 1960. un 1970. gados kļuva par prasību intensīvāk iesaistīties politikā, dāsnāk piešķirt dažāda veida resursus un atbalstīt centienus likvidēt plaisu starp šo grupu un pārējo Izraēlas sabiedrību. Papildus spriedzei, ko radīja Izraēlas sabiedrības daudzveidība šo gadu laikā, tā tika aicināta arī cīnīties par ekonomisko neatkarību un aizstāvēt sevi pret kareivīgo arābu rīcību robežas otrā pusē. Tomēr tādi kopsaucēji kā reliģija, vēsturiskā atmiņa un nacionālā saliedētība ebreju sabiedrībā izrādījās pietiekami spēcīga, lai stātos pretī šiem izaicinājumiem.

     

    Ethiopian immigrants arriving on "Operation Solomon" from Addis Ababa
    Etiopiešu ieceļotāji ''Operācija Zālamans'' ietvaros ierodas Izraēlā no Adisababas (Foto: GPO / Ts. Israeli)

    Trimdinieki turpina atgriezties tēvzemē 


    Gadu gaitā Izraēla ir turpinājusi uzņemt aizvien jaunus ieceļotājus gan lielākos no brīvajām Rietumu zemām, gan arī no posta plosītām valstīm. Visnesenākais imigrācijas vilnis bija lielas ebreju kopienas ierašanās no bijušās Padomju Savienības, kas gadiem ilgi cīnījās par tiesībām emigrēt uz Izraēlu. 1970. gados apmēram 100 000 cilvēku izdevās aizbraukt uz Izraēlu, pēc 1989. gada no bijušās Padomju Savienības Izraēlā ieradās vairāk nekā miljons ebreju. Viņu vidū bija daudz izglītotu profesionāļu, labi pazīstamu zinātnieku un atzītu mākslinieku un mūziņu, kuru prasmes un talanti ir devuši savu ieguldījumu Izraēlas ekonomiskajā, zinātniskajā, akadēmiskajā un kultūras dzīvē.

     

     
    1980. un 1990. gados Izraēla pieredzēja divus milzīgus senās ebreju kopienas, kas Ziemeļāfrikā dzīvo jau kopš ķēniņa Zālamana laikiem, pārstāvju viļņus no Etiopijas. Kaut arī šo 50 000 ieceļotāju no agrārā Āfrikas reģiona iekļaušana rietumnieciskā sabiedrībā prasīs laiku, jauniešu atvērtība integrācijas procesam paātrinās šīs ilgi izolētās ebreju kopienas saaugšanu ar vietējo kopienu.

     

     

     

    Jerusalem: Hassidic Jews in an ultra-Orthodox neighborhood
    Jeruzaleme: hasīdisma piekritēji ultraortodoksālajā kvartālā (Foto: Tūrisma ministrija)
    Photo I. Sztulman, Courtesy of The U. Nahon Museum of Jewish Art
    Foto I. Stulmans, no Nahona Ebreju mākslas muzeja arhīva

    Reliģiskā daudzveidība

     

     

     
     
    Kopš bibliskajiem laikiem ebreju tauta ir sekojusi monoteistiskai ticībai – Jūdaismam – kas iemieso gan reliģisku, gan nacionālu dimensiju. Ap 18. gadsimtu lielākā daļa pasaules ebreju dzīvoja Austrumeiropā, kur viņi tika norobežoti geto, nedodot daudz iespējas mijiedarboties ar apkārtesošajām sabiedrībām. Savā kopienā ebreji nodevās saviem darbiem, sekojot ebreju likumam (Halakha), ko pirms vairākiem gadsimtiem bija izstrādājuši un nodefinējuši reliģiskie sholasti.

     

    Emancipācijas un nacionālisma gars, kas pārņēma 19. gs. Eiropu, ļāva attīstīties liberālākai pieejai izglītībai, kultūrai, filozofijai un teoloģijai. Šis konteksts iedrošināja dažādu ebreju kustību rašanos, no kurām dažas izveidojās kā liberālas reliģiskas kustības, kamēr citas pievērsās vairāk nacionālai un politiskai ideoloģijai. Līdz ar to daudzi ebreji sākumā un lielākā daļa nedaudz vēlāk atšķēlās no ortodoksālās ievirzes un tā dzīvesveida, un daži centās pilnībā integrēties apkārtesošajā sabiedrībā.

     

     
    Ebreju sabiedrība Izraēlā šodien sastāv no reliģiju praktizējošajiem un nepraktizējošajiem ebrejiem – sākot no ultraortodoksāļiem līdz tiem, kas sevi uzskata par sekulārajiem. Tomēr to atšķirības nav skaidri nodefinētas. Ja ortodoksālo virzienu nosaka ebreju reliģisko likumu un prakses ievērošana, tad 20 procenti Izraēlas ebreju cenšas īstenot visus reliģiskos priekšrakstus, 60 procenti seko dažādām likumu kombinācijām atbilstoši savai izvēlei un etniskajām tradīcijām, bet 20 procenti vispār neievēro nekādus reliģiskos priekšrakstus. Taču tā kā Izraēla tika veidota kā ebreju valsts, sabats (sestdiena) un visi ebreju svētki un svētās dienas ir oficiālās brīvdienas un tās svin un vairāk vai mazāk ievēro visa ebreju sabiedrība.

     

    Citi rādītāji reliģisko kanonu ievērošanai ir nosakāmi pēc to vecāku procentuālā skaita, kuri izvēlas saviem bērniem sniegt izglītību ar reliģisku ievirzi vai arī pēc balsu skaita, kas vēlēšanās atbalsta reliģiskās partijas. Šādas statistikas ieguvums nav skaidrs, jo arī reliģiju nepraktizējoši vecāki var pieteikt savus bērnus reliģiskajām skolām, kā arī daudzi ortodoksālie ebreji balso par nereliģiskajām partijām.

     

    Būtībā lielākā daļa ebreju var tikt raksturota kā sekulāri indivīdi, kuri pievēršas mūsdienīgam dzīvesveidam, ciktāl to pieļauj viņu reliģiskie priekšraksti. Šajā grupā ir daudzi, kas ir ieviesuši dažādas izmaiņas tradicionālajā dzīvesveidā, dažiem izvēloties sekot kādai no liberālajām reliģiskajām plūsmām.

     

    Reliģiskos priekšrakstus ievērojošajā minoritātē – gan sefardiem, gan aškenazi – ir daudzi, kuri ievēro reliģisko dzīvesveidu, kura pamatā ir ebreju reliģiskie likumi, tai pašā laikā piedaloties valsts nacionālajā dzīvē. Mūsdienu ebreju valsti viņi uzskata par pirmo soli pretī Mesijas atnākšanai, un ebreju tautas atgriešanu Izraēla zemē.

     

    Pretēji tam ultraortodoksālie ebreji uzskata, ka ebreju augstāko valdību Zemē var atkārtoti iedibināt tikai pēc Mesijas atnākšanas. Strikti sekojot ebreju reliģiskajam likumam, viņi dzīvo nošķirtās apkaimēs, vada paši savas skolas, valkā tradicionālo apģērbu, iedala vīriešu un sieviešu lomas un ļoti ievēro dažādus ierobežojumus.


     

    Attiecības starp ebrejiem 

    Tā kā starp reliģiju un valsti nepastāv strikts nodalījums, attiecības ebreju vidū izpaužas ebreju reliģiskajā identitātē. Kaut arī ortodoksālās iestādes cenšas palielināt reliģisko likumu ietekmi, paplašinot to robežas līdz pārindividuālai jomai un uzņemoties lietu izskatīšanu, reliģiju nepraktizējošie šo reliģiskās dimensijas uzspiešanu uzskata par valsts demokrātijas ierobežošanu. Viens no plaši apspriestajiem jautājumiem skar arī kritērijus, kas definē ebreju. Ortodoksālais sektors pastāv uz to, ka ebrejs ir cilvēks, kas dzimis ebreju mātei vai kurš pievēršas striktai ebreju likuma ievērošanai, savukārt sekulārie ebreji atbalsta pieeju, saskaņā ar kuru ebrejs ir cilvēks, kas identificējas ar jūdaismu.
    Šie interešu konflikti ir likuši meklēt leģitīmus veidus, kā nodefinēt robežu starp reliģiju un valsti. Līdz brīdim, kad tas tiks atrisināts, cilvēki vadās pēc nerakstītas vienošanās, kas tika panākta Izraēlas neatkarības pasludināšanas priekšvakarā un zināma kā status quo, saskaņā ar kuru ir panākta apņemšanās neizdarīt nekādas izmaiņas reliģijas statusā.

     

     

    Kibbutz: young workers in the date groves
    Kibucs: jaunie strādnieki dateļu birzīs (Foto: Tūrisma ministrija)
    Kibbutz: cowshed and young milkers
    Kibucs: govju aploks un jaunie slaucēji
    Kibuca sabiedrība

     

     
    Kibucs ir unikāls sociāls un ekonomisks fenomens, kas balstīts uz egalitārisma un kopienu principiem, un kibuca veidotāji bija pirmie valsts iedzīvotāji, kas šajā teritorijā dzīvoja jau kopš 20. gs sākuma un vadīja pastāvīgu laucinieku dzīvesveidu. Gadu gaitā šī kopiena izveidoja plaukstošu ekonomiku, sākotnēji tieši lauksaimniecībā, bet pēc tam arī ražošanas un pakalpojumu sniegšanas jomās, izceļoties ar savu cilvēku ieguldījumu valsts dibināšanā un veidošanā.

     


    Periodā pirms Izraēlas valsts dibināšanas un pirmo gadu laikā pēc neatkarības iegūšanas kibuci uzņēmās centrālās funkcijas apmetņu veidošanā, imigrācijas un aizsardzības jautājumos, taču pēc tam, kad tās tika nodotas valdības pārziņā, mijiedarbība starp kibuciem un Izraēlas pārējo sabiedrību samazinājās, un to dominance politiskajā dzīvē sāka zaudēt pozīcijas kopš 1970. gadiem. Tomēr kibucu devums nacionālajā kopproduktā aizvien ir proporcionāli bijusi daudz lielāka par to iedzīvotāju skaitu.


    Pēdējo dekāžu laikā kibucs ir kļuvis daudz introspektīvāks, uzsverot individuālos sasniegumus un ekonomisko izaugsmi. Daudzos kibucos ‘’dari pats’’ darba ētika ir zaudējusi savu strikto raksturu, kas pirms tam liedza nodarbināt algotņus, tādēļ tiek pieņemti vairāk apmaksātu strādnieku, kas nedzīvo kibucos. Vienlaikus aizvien vairāk kibucu iedzīvotāji sāk strādāt ārpus savas kopienas, taču savu algu tie patur kibucu robežās.


     

    Šodienas kibucs ir trīs paaudžu darba rezultāts. To dibinātāju dzinējspēks bija spēcīga pārliecība un noteikta ideoloģija, kas ļāva izveidot tādu sabiedrību, kurai piemīt unikāls dzīvesveids. Viņu bērni, būdami dzimuši šajā sociālajā struktūrā, smagi strādāja, lai saliedētu ekonomisko, sociālo un administratīvo kopienas dzīvi. Pašreizējā paaudze, kas augusi labiekārtotā sabiedrības dzīvē, cīnās ar modernās dzīves izaicinājumiem. Šodien daudz tiek diskutēts par attiecībām un atbildību starp indivīdu un kibuca kopienu, kā arī par sabiedrības sazarošanos nesenās tehnoloģijas un komunikāciju attīstības dēļ.

     

    Daži baidās, ka, pielāgojoties mainīgajiem apstākļiem, kibucs draud aiziet bīstami tālu no sākotnējiem principiem un vērtībām; citi uzskata, ka spēja rast kompromisu un pielāgoties ir kibuca izdzīvošanas atslēga.

    ​
     
  •