Jaunais Izraēlas šekelis (NIS) tagad ir “cieta” valūta, kas tiek brīvi piedāvāta visos starptautiskajos valūtas tirgos. Šis ir diezgan jauns pavērsiens pēc vairākas desmitgades ilgušas valūtas kontroles, kas, līdzīgi kā daudzās citās valstīs pēc Otrā pasaules kara, bija nepieciešams ekonomikas turpmākai pastāvēšanai un izaugsmei.

 

Izteiktais ārzemju valūtas trūkums valsts pirmajos pastāvēšanas gados pārsvarā veidojās tādēļ, ka tās imports bija daudz lielāks par eksportu. Šī problēma tika risināta ar ārzemju valūtas rūpīgu sadali, piešķirot to tikai pašu būtiskāko pamatvajadzību (kā pārtika, degviela un aizsardzības aprīkojums) apmierināšanai. Ražošanas mehānismi un izejmateriāli šim sarakstam tika pievienoti tikai vēlāk, un pēc tam arī neliela summa, $10, tika piešķirta katrai personai, kas devās ārzemju ceļojumā.

 

Pagājušā gadsimta 50. gados tika atļauts dažādu luksusa preču imports, un izraēliešiem katra ārvalstu ceļojuma vajadzībām tika piešķirti jau $100. 60. gados importa ierobežojumi tika samazināti vēl vairāk, un 70. gados imports tika pilnībā liberalizēts (importa ierobežošanas funkciju neformāli pārnesot uz augstām muitas nodokļa likmēm). Noslēdzot brīvās tirdzniecības līgumus ar Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm, arī šie šķēršļi tika būtiski samazināti, un 80. gados vienlaikus ar ievedmuitas samazinājumu arī privātpersonām ceļojumu vajadzībām izsniedzamās ārzemju valūtas daudzums tika pakāpeniski paaugstināts no $500 līdz $3000. Drīz arī tika izsniegtas pirmās atļaujas bankas kontu atvēršanai un investīcijām ārvalstīs, un 90. gadu otrajā pusē tika atcelti pēdējie ārzemju valūtas kontroles mehānismi.​

Tagad, kad ir atcelti visi ierobežojumi attiecībā uz ārzemju valūtām, šekeļa maiņas kursu nosaka starptautiskais valūtu tirgus. Tā nav bijis vienmēr. Līdzīgi kā pārējās valstīs pēc Otrā pasaules kara, Izraēlas valūtas maiņas kurss bija fiksēts, un ar valdības lēmumu tas ik pa laikam tika mainīts (devalvēts).

1975. gadā, sekojot tendenču izmaiņām OECD dalībvalstīs, Izraēla sāka piemērot “nemanāmo devalvāciju”, pieļaujot 2% devalvāciju mēnesī. Šī sistēma darbojās divus gadus, līdz tika sperti pirmie soļi liberalizācijas virzienā. Kopš tā laika šekeļa maiņas kursu ik dienas nosaka Izraēlas Banka atbilstoši tirgus svārstībām. 1980. gadā 10 Izraēlas liras tika konvertētas par 1 šekeli, un 1985. gadā 1000 šekeļi kļuva par vienu jauno Izraēlas šekeli (NIS). NIS maiņas kurss 2010. gada jūlijā bija vidēji $ 0,26.

 

Izraēlas ekonomiskās izaugsmes neparastie apstākļi, kuru lielāko daļu valsts pastāvēšanas pirmajās desmitgadēs noteica valdības rīcība, to ierindoja starp valstīm ar ļoti lielu nacionālo budžetu salīdzinājumā pret attiecīgo IKP. Dažreiz Izraēlas budžets par pārsniedza tās iekšzemes kopproduktu, taču 1980. gadā šī attiecība tika samazināta līdz 95%, 1990. gadā līdz 64%, 2005. gadā līdz 49% un 2008. gadā līdz apmēram 43,6%, kas ir tuvu OECD vidējam rādītājam.

 

Pagājušā gadsimta 90. gados uzsvars tika likts uz budžeta izdevumu un deficīta samazināšanu. Mērķis bija valsts budžeta un IKP attiecību samazināt līdz attīstītajās Rietumvalstīs dominējošajai vērtībai, un šī politika izrādījās patiesi sekmīga, desmit gadu laikā nodrošinot indeksa samazināšanos par trim ceturtdaļām. Budžeta deficīts 2001. gadā strauji pieauga, taču jau 2003. gadā to izdevās samazināt līdz 6%, 2004. gadā līdz 5%, un 2007. gadā tika panākts gandrīz bezdeficīta budžets. Finanšu krīze lika atkāpties no deficīta samazināšanas programmas, un 2009.–2010. gadam valdība apstiprināja maksimālo budžeta deficītu 6% apmērā no IKP, vienlaikus sagatavojot skaidru plānu budžeta deficīta atkārtotai samazināšanai pēc ekonomikas stabilizēšanās.

Īstenojot ekonomisko reformu programmu, ko valdība sāka 2003. gadā, turpinās budžeta izdevumu (kā arī nodokļu) samazināšana un ekonomikas optimizācija.

Lai gan valdībai joprojām ir pienākums atbalstīt ekonomikas iniciatīvas, kopš 90. gadiem īstenotā politika ir tai ļāvusi sekmīgi samazināt tiešu līdzdalību ekonomikas norisēs. Izraēlas valdība ne tikai gandrīz pilnībā atcēla subsīdijas plaša patēriņa precēm un ierobežoja ārvalstu ieguldījumu piesaistīšanā un eksporta veicināšanā iesaistītajām organizācijām noteiktos atvieglojumus, bet arī sāka plašu privatizācijas kampaņu, pārdodot simtiem valstij piederošu uzņēmumu.

Šīs politikas īstenošanas pirmajā desmitgadē tika privatizēti daudzi nelielie koncerni, taču pēdējos pāris gados šis process ir uzņēmis apgriezienus un nodrošinājis trīs miljardu dolāru ienākumus no daudz lielāku uzņēmumu pārdošanas, kā bankas, Izraēlas lidsabiedrība El Al, navigācijas uzņēmums Zim, komunikācijas pakalpojumu sniedzējs Bezeq, kā arī liela daļa valstij piederošo ķīmisko ražotņu.