Ebreju svētki

Ebreju svētki

  •   Ebreju svētki un piemiņas dienas Izraēlā
  •  
    •    
    ​Ebreju svētki, kas aizsākušies ļoti tālā pagātnē, Izraēlā tiek svinēti ļoti apzinīgi un daudzveidīgi. To svinēšana izpaužas tradicionālās un netradicionālās paražās un darbībās, ietekmējot visus tautas dzīves aspektus.
  •  
     
    ​Ebreju svētki, kas aizsākušies ļoti tālā pagātnē, Izraēlā tiek svinēti ļoti apzinīgi un daudzveidīgi. To svinēšana izpaužas tradicionālās un netradicionālās paražās un darbībās, ietekmējot visus tautas dzīves aspektus. Ebreju svētki ir ‘’robežzīmes’’, ar kuru palīdzību izraēlieši atzīmē gada ritumu. Svētku klātbūtne ir jūtama it visur: uz ielām, skolās, sinagogās un mājās.


    Šabatu (iknedēļas atpūtas dienu), kas tiek svinēts sestdienā, Izraēlā lielākoties atzīmē, pavadot laiku ģimenes un draugu lokā. Sabiedriskais transports nekursē, darījumi nenotiek, vitāli svarīgo pakalpojumu sniedzēju skaits ir minimāls, un pēc iespējas vairāk karavīriem tiek nodrošināta brīvdiena. Lielākā daļa nereliģiozo ebreju izmanto šo dienu atpūtai pie jūras, izklaides vietās un dodoties ekskursijās. Reliģiozie ebreji velta daudz stundu ģimenes svētku svinēšanai un sinagogas apmeklējumiem, atturas no ceļošanas, strādāšanas un elektroierīču izmantošanas.


    Roš Hašana ir ebreju Jaunais gads. Tā saknes meklējamas Bībelē (Lev. 23:23-25):  ‘’jums jātur piemiņas sabats, ar taures skaņām sasaucot svētu sapulci.’’ Termins Roš Hašana – ‘’gada sākums’’ – ir saistīts ar reliģisko praksi, gluži tāpat kā svētku pamattēmas: nožēla, gatavošanās Tiesas Dienai un lūgšana par nākamo ražīgo gadu. Divas dienas ilgie svētki svinami tišreja mēneša 1. – 2. dienā, kas pēc gregoriāņu kalendāra parasti sakrīt ar septembri, turklāt tie, kā visi ebreju svētki un rituāli, sākas no iepriekšējās dienas saulrieta. Roš Hašana galvenās tradīcijas ir šofara pūšana sinagogas garā dievkalpojuma, kas orientējas uz svētku tēmām, vidusdaļā, kā arī ēdiena gatavošana mājās, sagaidot Jauno gadu. Lūgšanu liturģiju pastiprina nožēlas lūgšanas.

    Daudzējādā ziņā Izraēlā Jaunais gads sākas ar Roš Hašana. Valdības korespondencē, laikrakstos un lielākajā daļa TV pārraižu vispirms tiek parādīts ‘’ebreju datums’’. Cilvēki viens otru apsveic lielākoties pirms Roš Hašanas. 


     

    Jom kipur – astoņas dienas pēc Roš Hašanas – ir nožēlas diena, Tiesas Diena, kā arī  diena, kad ‘’savas dvēseles pakļaujat nožēlai’’ (Lev. 23:26-32), lai atbrīvotos no grēkiem.
    Vienīgā badošanās diena, kas Bībelē stingri noteikta, ir laiks, kurā jāpārdomā savi sliktie darbi un trūkumi. Šajā dienā ebrejam vajadzētu lūgties piedošanu par grēkiem cilvēka un Dieva attiecībās, kā arī vērst par labu nepareizu rīcību pret otru cilvēku.

     

    Jom kipur galvenie priekšraksti attiecas uz gariem dievkalpojumiem un 25 stundu ilgu gavēni; tos ievēro pat daudzi citādā ziņā sekulārās sabiedrības daļas. Sabiedrības nopietnais noskaņojums Jom kipur laikā pārspēj jebkurus citus svētkus, to skaitā Roš hašana. Šajā dienā dzīve Izraēlā pilnībā apstājas uz 25 stundām; izklaides vietas ir slēgtas, netiek translētas nedz radio, nedz televīzijas pārraides (pat ne ziņas), sabiedriskais transports nekursē un arī ceļi ir pilnībā slēgti. Izraēlā Jom kipur svētkiem ir īpaša nozīme saistībā ar 1973. gada karu, kurā Ēģipte un Sīrija vienā un tajā pašā dienā negaidot uzbruka Izraēlai.

     


    Sukots, kas Bībelē (Lev.23:34) aprakstīts kā ‘’Būdiņu svētki’’, sākas piecas dienas pēc Jom kipur. Sukots ir vieni no trim svētkiem, ko līdz 70. gadam mūsu ērā atzīmēja ar masveida svētceļojumiem uz Templi Jeruzalemē, tādēļ tos dēvē arī par ‘’svētceļojumu svētkiem’’. Sukota laikā ebreji atzīmē trimdas gaitas, kas tika uzsāktas pametot Ēģipti (13. gs. p. m. ē.), un izsaka pateicību par bagātīgo ražu. Dažos kibucos Sukotu atzīmē kā ražas svētkus (Chag Ha’asif),- tematiski novācot otro labības ražu un rudens dārzeņus, – lauksaimniecības gada un pirmo lietavu sākumu.

    Piecu dienu periodā starp Jom Kipur un Sukotu desmitiem tūkstošos māju pagalmos un uzņēmumu teritorijās tiek būvētas būdiņas, kurās uzturēties svētku laikā, atdarinot tās, kādās izraēlieši dzīvoja tuksnesī pēc aiziešanas no Ēģiptes. Neatņemama svētku daļa ir arī palmas zars, citrons, mirtes zariņš un vītola zari, kas rituālam piešķir svinīgu nokrāsu. Sukota klātbūtne ir jūtama visā valstī – būdiņas tiek celtas automašīnu stāvvietās, uz balkoniem, jumtiem, zālienos un sabiedriskās vietās. Tās ir pat armijas bāzē. Ir cilvēki, kas visus svētkus un vēl nākamās sešas dienas pavada savā būdiņā, kurpretim lielākā daļa tajā ietur vienīgi maltīti.

    Izraēlā Sukota (un abu pārējo svētceļojumu dienu – Pesaha svētku un Šavut) ‘’svētās dienas’’ daļa tiek svinēta vienu dienu. Diasporas kopienas to svin divas dienas, pieminot laiku, kad pie Tempļa tika veikti datumu aprēķini (calendation) un rezultāti diasporai tika paziņoti, izmantojot smalku zīmju sistēmu ar uguns un ziņnešu palīdzību.

    Lūgšanu liturģiju svinīgāku padara papildu lūgšanas, to skaitā Hallel – svētību un psalmu apkopojums, ko lasa Roš Hodešā (katra lunārā kalendāra sākumā) un svētceļojumu svētku laikā.

    Pēc svinību dienas Sukots saskaņā ar norādēm Torā (Lev. 23:36) turpinās ar mazāk svinīgu pieskaņu. Nedēļā, kas atrodas starp abiem svētkiem, skolas ir slēgtas un daudzās darba vietās cilvēki  vai nu nestrādā, vai strādā saīsinātu darba dienu. Lielākā daļa izraēliešu starpsvētku dienas Sukotā un Pesaha svētkos pavada, apmeklējot atpūtas vietas savā valstī.


    Starp svētkiem esošā nedēļa un svētku periods beidzās Šemini Atseret (‘’svētajā astotajā dienā’’ (Lev. 23:36)), ar ko apvienota Simhat Tora. Svētās astotās dienas/Simhat Tora uzmanības centrā ir Tora un tās laikā notiek publiska deja ar Toras tīstokli rokās, skaļi lasot un pabeidzot Toras pēdējās nodaļas, atjaunojot ikgadējo Toras lasīšanas ciklu. Līdz ar tumsas iestāšanos daudzas kopienas sponsorē tālākas svinības, kas bieži vien notiek ārpus telpām un kuras nav pakļautas nekādiem rituāliem ierobežojumiem, kas attiecas tikai uz svēto dienu.

     

     


    Hanuka, kas sākas kisleva mēneša (parasti decembrī) 25. dienā, atzīmē ebreju triumfu - makabiešiem uzvaru pār grieķu valdniekiem (164. g. p. m. ē.). Šī uzvara bija gan fiziska – kā mazās ebreju tautas uzvara pār vareno Grieķiju,- gan garīga - kā ebreju ticības uzvara pār grieķu hellēnismu. Svētku būtība ir uzvaras garīgais aspekts un brīnums: sakramentālā olīveļļa bija ielieta kandelabrā tik daudz, lai pietiktu vienai dienai, tomēr tā dega veselas astoņas dienas, kas bija nepieciešamas Tempļa atklāšanai no jauna.

    .

    Izraēlā un arī ārpus tās diasporas ietvaros Hanuka tiek svinēta astoņas dienas. Šo svētku centrālā iezīme ir sveču iedegšana katrā vakarā – viena pirmajā dienā, divas otrajā dienā un tā tālāk, pieminot Templī notikušo brīnumu. Izraēlā Hanukas viena no centrālajām tēmām ir atjaunotā neatkarība; diasporā iecienītas tradīcijas ir apdāvināšana un dreidl (ivritā – kantainas formas ‘’vilciņš’’). Uz ‘’vilciņa’’ malām ir uzrakstīti ivrita alfabēta burti, veidojot noteiktu ziņojumu ‘’Šeit notika liels brīnums’’; diasporā ziņojums skan šādi: ‘’Tur notika liels brīnums’’. Hanukas nedēļas laikā skolas ir slēgtas, bet pieaugušajiem ir jādodas uz darbu.

     

     

     
     

     

    Tu Bševat (Tu B’Shevat) - ševata mēneša (janvāris – februāris) piecpadsmitā diena, kas rabīniskajos avotos minēta kā jaunais gads augļu kokiem, paiet praktiski bez rituāliem. Taču šie svētki ir saistīti ar sekulārām interpretācijām – diena, kurā cilvēki, jo īpaši skolnieki, stāda kokus un šo laiku Ebreju nacionālais fonds un pašvaldības izmanto kā apmežošanai. Kaut arī šajā mēnesī laiks vēl ir auksts, augļu koki – sākot ar mandeļkoku – sāk ziedēt.



     

     
     

     

    Purims – vēl vieni pavasara sākumā atzīmējamie rabīniskie svētki – tiek svinēti adara mēneša 14. dienā (adara mēneša 15. dienā ar mūri apjoztajās pilsētās), pieminot Esteres grāmatā pieminēto ebreju aplenkšanu, kurai pavēli deva Persijas Impērijas valdnieks Artakserkss. Šie svētki it kā atsver visu pārējo ebreju reliģisko svētku dievbijību un nopietnību, jo tajos ir jālīksmo. Skolas ir slēgtas, visi cilvēki svin, laikraksti publicē joku rakstus, līdzīgi kā pirmā aprīļa joku dienā, bērni (un pieaugušie) pārģērbjas un ietērpjas kostīmos, svētku ietvaros tiek lasīta Esteres grāmata, ik reizi pieminot Hamana vārdu, izskan svilpienu skaņas un dažādi trokšņi. Ortodoksālie ebreji nododas apreibinošām vielām, kā arī veic virkni tradicionālu darbību: dod žēlastības dāvanas, vakarā un no rīta lasa Esteres grāmatu, viens otram dāvā dažādas delikateses un nododas pilnasinīgām svētku svinībām.



    Pesaha svētki (Pessah) tiek svinētas pavasarī, nisana mēneša 15. dienā, atzīmējot masveida izceļošanu no Ēģiptes (13. gs. p. m. ē.) un atbrīvošanos no verdzības. Centrālā tēma ir brīvība. Pesaha svētku rituāli, kas aizsākušies jau sen pirms pašiem svētkiem, paredz ģimeņu un darbinieku iesaistīšanos savas dzīvesvietas vai darbavietas atbrīvošanā no hametz – raudzētas maizes vai jebkā, kas satur rūgšanu veicinošas vielas – kā teikts Bībelē (Ex. 12:15-20). Pirmssvētku diena ir veltīta sagatavošanās rituāliem, to skaitā aizliegto pārtikas produktu ceremoniālai sadedzināšanai.

    Svētku vakarā tiek lasīts Seder: stāsts par to, kā izraēlieši atbrīvojās no verdzības un pameta Ēģipti. Svētku maltītē piedalās arī tālāki ģimenes locekļi un visi kopā lasa Haggadah (teksts, kuru lasa Pesaha svētkos un kurā ir izklāstīts Seder) un bauda tradicionālos ēdienus, jo īpaši macu (neraudzētu maizi). Nākamās dienas rituāli lielā mērā līdzinās pārējo svētceļojumu svētku rituāliem.

    Pesaha svētki līdz ar Jom kipur ir otrie svētki, kurus tradicionāli ievēro arī nereliģiozie ebreji. Turklāt viņu tradīcijās rituāli ir saistīti ar zemkopību, jo īpaši tas ir novērojams kibucos. Pesaha svētki ir arī pavasara svētki, brīvības svētki un pirmās labības ražas novākšanas svētki. Pesaha svētkiem raksturīga ‘’pārejas’’ nedēļa – piecas dienas daļēji svētas, daļēji parastas, kurās cilvēki lūdzas un nododas brīvā laika pavadīšanai – kas noslēdzas ar vēl vienu svētku dienu.  



    Holokausta mocekļu un varoņu piemiņas dienu atzīmē nepilnu nedēļu pēc Ebreju Lieldienām. Šajā dienā Izraēlas tauta piemin sešus miljonus ebreju, kurus holokausta laikā nogalināja nacisti. Mūsdienās šajā atceres dienā notiek īpašas ceremonijas, pieminot smago zaudējumu. Plkst. 10 no rīta tiek iedarbināta sirēna un visi iedzīvotāji ievēro divu minūšu klusuma brīdi, apņemoties ‘’atcerēties un atgādināt citiem to nekad neaizmirst.’’





    Atceres diena Izraēlas karā kritušajiem tiek atzīmēta nedēļu vēlāk kā diena, kurā tiek godināti visi tie, kas krita cīņā par Izraēlas Valsts dibināšanu un aizsargājot savu valsti. Atceres dienas vakarā pulksten astoņos un nākamajā dienā pulksten vienpadsmitos līdz ar sirēnu skaņu tiek ievērots divu minūšu klusuma brīdis, dodot visai tautai iespēju atcerēties savu  parādu un izteikt bezgalīgu pateicību visiem tiem, kas atdeva savu dzīvi valsts neatkarības un nākotnes vārdā.

     



     

     

     

    Neatkarības diena (ījāra mēneša 5. diena) seko uzreiz pēc Atceres dienas Izraēlas karā kritušajiem un to atzīmē Izraēlas Valsts dibināšanas pasludināšanas dienā (1948. gada 14. maijs). Kaut arī šo svētku vēsture nav mērāma gadsimtos, tie ir nozīmīgi ļoti daudziem pilsoņiem, kuri fiziski un aktīvi piedalījušies jaunās valsts izveidē, cīnījušies par tās pastāvēšanu un kopš 1948. gada piedzīvojuši milzīgas izmaiņas. Neatkarības dienas vakarā notiek pašvaldību apmaksāti publiski pasākumi, caur skaļruņiem plūst tautā iemīļota mūzika un cilvēki bariem dodas uz pilsētas centru, lai piedalītos un baudītu svētku noskaņu.
    Daudzās sinagogās ir īpaši dievkalpojumi ar pateicības izteikšanu, kur, atzīmējot Izraēlas tautiskuma dzimšanu, tiek skaitīta Hallel (īpaša lūgšana, kurā ietverta pateicība),
    Neatkarības dienā daudzi iedzīvotāji dodas prom no pilsētām, lai apciemotu Neatkarības kara cīņu vietas, apmeklētu kritušo kareivju memoriālus, dotos brīvdabas pārgājienos un vispārīgos vilcienos pavadītu laiku ārpus telpām, rīkojot pikniku un grilējot ēdienu. Šajā dienā tiek pasniegti Izraēlas nacionālie apbalvojumi par sasniegumiem literatūrā, mākslā un zinātnē, kā arī rīkots Bībeles konkurss ebreju jaunatnei. Armijas bāzēs ir atvērto durvju diena un tiek rīkotas gaisa spēku un jūras spēku parādes.

    Lag B’Omer (ījāra mēneša 18. dienā), ko svin trīsdesmit trešajā dienā starp Ebreju Lieldienām un Šavut, ir kļuvuši par bērnu svētkiem, kuros tiek kurināti milzīgi ugunskuri. Šajos svētkos cilvēki atminas notikumus, kad norisinājās Bar Kohbas sacelšanās pret Romu (132 – 135. g. p. m. ē.)


    Jeruzalemes diena tiek atzīmēta ījāra mēneša 28. dienā, apmēram nedēļu pirms Šavut, un tajā tiek svinēta Izraēlas galvaspilsētas Jeruzalemes atkalapvienošana pēc tam, kad 19 gadus tā bijusi atdalīta ar mūra sienām un dzeloņdrātīm. Šī diena ir kā atgādinājums, ka Jeruzaleme ir ‘’ebreju vēstures centrālais punkts, senās uzvaras, garīgā piepildījuma un mūsdienu atjaunotnes simbols.’’ Dažās sinagogās tiek skaitīts Hallels.


    Šavut ir pēdējais no svētceļojumu svētkiem, un to svin septītajā nedēļā pēc Ebreju Lieldienām (sivāna mēneša 6. dienā), kas sakrīt ar miežu ražas novākšanas sezonas beigām un kviešu ražas novākšanas sākumu. Bībelē (Deut. 16:10) šie svētki aprakstīti kā nedēļu svētki, jo tos aprēķina, ņemot par atskaites punktu nedēļas pēc Ebreju Lieldienām.  Šo svētku laikā Tempļa priesteriem tiek piedāvāti graudi un jaunie augļi. Reliģiskajā kopienā šos svētkus vēl dēvē par Toras saņemšanu Sīnaja kalnā gadadienu. Tajā Šavut tiek atzīmēts arī ar ļoti intensīvu reliģisko praksi un masveidā pulcējoties Jeruzalemē pie Raudu mūra. Kibucos šie svētki ir jaunās graudu ražas un pirmo augļu nobriešanas laiks (Bībelē minētie: kvieši, mieži, vīnogas, vīģes, granātāboli, olīvas un dateles).



    Tisha B’Av (burtiski – av mēneša devītā diena, kas pēc Gregoriāņu kalendāra sakrīt ar jūlija beigām vai augusta sākumu) tiek pieminēta Pirmā un Otrā tempļa iznīcināšanas gadadiena. Pirmajā dienā norisinās dažādas ceremonijas, kurā piemin smago zaudējumu un Jom kipur ‘’pašnoliegšanas’’ darbības, to skaitā arī ievēro gavēni visas dienas garumā.


    Citas svinības
    Etniskajām kopienām ir savi rituāli, kas tiek atzīmēti kopienu ietvaros. No plašāk pazīstamākajiem jāmin Mimūna (Mimouna), kas raksturīga marokāņu ebrejiem un ko svin dienu pēc ebreju Lieldienām, atzīmējot atjaunotni dabā un tās svētību; Saharanu pēc Sukota savukārt svin kurdu ebreji – tā ir bijusi valsts brīvdiena ebrejiem Kurdistānā. Etiopiešu ebreju kopiena novembra vidū svin Sigdu svētkus, kuru aizsākums meklējams Etiopijā un ietver ilgas pēc Ciānas; cilvēki Izraēlā to turpina atzīmēt arī šodien kā vienu no pateicības formām.


    Izraēlā visā savā dažādībā un daudzveidībā publiski svin ebreju svētku ciklu un ievēro rituālus, pārsniedzot ebreju tautības vai jūdaisma centrālās lomas kritērijus.

     

     
         
    Ebreju svētku/atceres dienu kalendārs
     
    Nosaukums Ebreju kal. Gregoriāņu kal.
    5772 2011
    Roš Hašana 1-2 tišrejs 29-30 sept.
    Gedaliah gavēnis 4 tišrejs 2 okt.
    Jom kipur 10 tišrejs 8 okt.
    Sukots 15-21 tishrejs 13-19 okt.
    Shemini Atzeret-Simhat Tora 22 tišrejs 20 okt.
    Hanuka 25 kislevs - 2 tevets 21-28 dec.
     
    2012
    Tu B'Shevat 15 ševats 8 febr.
    Esteres gavēnis
    atceroties karalienes Esteres trīs dienu ilgušos centienus pārliecināt Artakserksu neļauties sava padomnieka, ļaunā Hamana, kūdīšanai uz genocīdu   (6.gs Pr. Kr.)    		 13 adars 7 marts
    Purims 14 vai 15 adars B 8/9 Marts
    Pesaha svētki 15-21 nisans 6-13 apr.
    Holokausta mocekļu un varoņu piemiņas diena 27 nisans 19 apr.
    Atceres diena 3 ijārs  25 apr.
    Neatkarības Diena 4 ijārs 26 apr.
    Lag B'Omer 18 ijārs 10 maijs
    Jeruzalemes diena 28 ijārs 20 maijs
    Šavut 6 sivans 27 maijs
    17. tammuza diena
    atzīmē babiloniešu karaspēka  (586. Pr.Kr.) un velāk Romiesu karaspēk (70 m. ē.) pārkļūšanu pār Jeruzalemes sienām, lai nojauktu sākotnēji Pirmo Templi un pēc tam arī Otro Templi      		 17 tammuzs 8 jūlijs
    Av devītā diena 10 av 29 jūlijs

    5773    		  
    Roš Hašana 1-2 tišrejs 17-18 sept.
    Gedaliah gavēnis 4 tišrejs 19 sept.
    Jom kipur 10 tišrejs 26 sept.
    Sukots 15-21 tišrejs 2-7 okt.
    Shemini Atzeret-Simhat Tora 22 tišrejs 8 okt.
    Hanuka 25 kislevs - 2 tevets 9-16 dec.

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

     

    ​​​​
     
  •