Iemaņu un tehnoloģiju attīstība vienlaikus bijusi gan cēlonis, gan sekas zemkopības progresam valstī. Lai samazinātu izmaksas, palielinātu ražu, uzlabotu kvalitāti un taupītu darbaspēku, tiek projektētas, izgatavotas un plaši pielietotas novatoriskas lauksaimniecības mašīnas un elektroniskās iekārtas. Intensīvi eksperimenti gan uz rasēšanas galdiem, gan uz lauka ļāvuši izstrādāt un ieviest lieljaudas augsnes sagatavošanas mašīnas, intensīvai zemkopībai piemērotas progresīvas aršanas, stādīšanas un pārstādīšanas iekārtas un, kā jau tika minēts, dažādas apūdeņošanas sistēmas. Tāpat ieviestas automatizētas piensaimniecības un piena lopu ganāmpulku vadības sistēmas, olu vākšanas ierīces, datorizētas barošanas sistēmas, produkcijas reģistrācijas datori, kā arī šķirošanas, iepakošanas, saldēšanas kontroles un produkcijas transportēšanas mašīnas.

 

Blakus Benguriona universitātes Tuksnešu izmantošanas izpētes stacijai Negevas tuksnesī atrodas saimniecība, ko vairāk nekā pirms 2000 gadiem izveidojuši pirmie tuksneša lauksaimnieki (nabatieši). Viņu lauksaimniecības metodes bija ļoti sarežģītas. Veidojot terases un atbrīvojot augsni no akmeņiem, tika savākts katrs notekūdens piliens, lai to novirzītu uz zemāk esošajiem laukiem un augļu dārziem.

 

Metodes tagad ir mainījušās, taču arī pēc tik daudziem gadiem lietus ūdens savākšana, ūdens taupīšana, jaunu avotu atrašana un trūcīgo zemju optimāla izmantošana joprojām ir raksturīga valsts lauksaimniecībai.

 

Ūdens taupīšana ir bijusi lauksaimnieku darbības vadmotīvs jau kopš 1948. gada. Valstī ir astoņi lieli un daudzi mazi un vidēji uzņēmumi, kas nodarbojas ar apūdeņošanas un filtrācijas iekārtu ražošanu; visi darbojas starptautiskajā tirgū. Nevienā citā lauksaimniecības tehnoloģiju jomā Izraēla nav guvusi tik pārliecinošus panākumus.

 

Dažiem pēdējiem gadiem bijis raksturīgs zems nokrišņu daudzums, tādēļ tiek veikti ārkārtēji dabas aizsardzības pasākumi. Pie ikgadējā nokrišņu daudzuma pat normālos gados 60% valsts zemes platību jāatzīst par neauglīgām vai daļēji neauglīgām. Lietus līst tikai laikā no novembra līdz aprīlim,  nokrišņi sadalīti nevienmērīgi – no 70 cm ziemeļos līdz 5 cm dienvidos. Pēdējo gadu laikā lauksaimniecībā izmantojamā dzeramā ūdens daudzums ir ievērojami samazināts – no 900 miljoniem kubikmetru 1995. gadā līdz 740 miljoniem kubikmetru 2001. gadā. Valdības veiktie normēšanas un novērtēšanas pasākumi, kā arī kanalizācijas ūdeņu pārstrādes iekārtu palaišana panākusi to, ka pārstrādāto kanalizācijas ūdeņu izmantošana pieaugusi no 250 miljoniem kubikmetru 1990. gadā līdz 270 miljoniem kubikmetru šobrīd. Līdz 2005. gadam tiek prognozēts pieaugums līdz 500 miljoniem kubikmetru, jo ekspluatācijā nonāk jaunas kanalizācijas ūdeņu pārstrādes iekārtas un cauruļvadu līnijas.

 

Pēdējo 25 gadu laikā lauksaimniecības produkcija ir pieaugusi septiņas reizes (saskaņā ar 2001. gada Izraēlas statistikas gadagrāmatu). Tas atspoguļo tehnoloģisko progresu – ūdens tiek izmantots lietderīgāk (vairāk nekā par 30% efektīvāk) un ieviestas ražīgākas kultūras ar lielāku tirgus vērtību. Lai samazinātu ūdens patēriņu lauksaimniecībā, tiek izmantotas progresīvas ūdens taupīšanas tehnoloģijas, īpaši pilienu irigācijas sistēma, kas novada ūdeni tieši līdz auga saknes daļai. Turklāt ir ieviestas datorizētas apūdeņošanas sistēmas un sekmīgi izvērsta regulējama mikroklimata siltumnīcu lauksaimniecība.

 

Izraēlas inženieri un lauksaimnieki radījuši revolucionāru pilināšanas sistēmu, kas samazina ūdens patēriņu par 50 – 70%, salīdzinot ar dabisko apūdeņošanu, un par 10 – 20%, salīdzinot ar smidzināšanu. Nesen lauksaimnieki sākuši izmantot pirmo pilienu irigācijas sistēmu ar īpaši īsu lietošanas ilgumu (minūti ilga apūdeņošana). To uzskata par progresīvāku nekā līdzšinējo sistēmu, jo tā veido optimālu gaisa un ūdens attiecību auga saknes daļā, kā arī efektīvāk ietaupa ūdeni.

 

Attīstītas arī mikrosmidzināšanas un mikroapslacīšanas apūdeņošanas iekārtas, tās galvenokārt izmanto augļu dārzos, kur katrs koks tiek laistīts ar individuālu smidzinātāju.

 

Lai pārvarētu reģionālo nesabalansētību ūdens pieejamībā, lielākā daļa valsts svaigā ūdens avotu apvienota vienā Nacionālajā ūdens krātuvē – integrētā sūkņu staciju, rezervuāru, kanālu un cauruļvadu tīklā, kas novada ūdeni no ziemeļiem, kur atrodas lielākā daļa ūdens avotu, uz lauksaimniecības zonām daļēji auglīgajos dienvidos. Tādējādi apūdeņoto lauku saimniecību platība palielinājusies no 30 000 ha 1948. gadā līdz 192 000 ha šodien.

 

Lauksaimniecības ministrija atbalsta un uzrauga valsts lauksaimniecības sektora aktivitātes, ieskaitot izpēti un attīstību, augu un dzīvnieku veselības standartu uzturēšanu, lauksaimniecības plānošanu un tirdzniecību. Daudzu gadu garumā lauksaimniecība tikusi stingri kontrolēta, organizējot produkcijas sadali un piešķirot ūdens kvotas katrai kultūrai. Šobrīd ir spēkā tikai kvotas pienam un dažiem piena produktiem, kā arī olu, broileru un kartupeļu kontrole.

 

Valdības programma valsts ūdens resursu bagātināšanai ietver sevī nokrišņu daudzuma palielināšanu, ūdens atsāļošanu un notekūdeņu pārstādi. 2001. gadā sākās sagatavošanās tenderi galvenajām jūras ūdens atsāļošanas rūpnīcām, kas darbosies no 2004. gada.

 

​

Kopš 1948. gada mazapdzīvotajai tuksneša zonai starp Beerševu un Eilatu (Arava un Negeva) ir bijusi svarīga loma lauksaimniecības attīstībā. Tur tiek audzēti vairāk nekā 40% dārzeņu un citu kultūru, 90% no eksportētajām melonēm nāk no Aravas. Sakarā ar to, ka pašlaik samazinās piegāde no lauku saimniecībām valsts biezi apdzīvotajos reģionos (tikai 17% no kopējās zemes platības ir aramzeme, un izaudzētais tiek izmantots mājsaimniecībā), Negevas un Aravas nozīme zemkopībā palielinās. Laika gaitā zemkopības veidi tuksnesī ir mainījušies, ieviestas jaunas, reģiona apstākļiem vairāk piemērotas kultūras, kā arī lopkopība, kas līdz šim vairāk bija izplatīta valsts ziemeļu rajonos.

 

Abu minēto reģionu priekšrocība ir liels saulaino stundu skaits un samērā augstā temperatūra, zeme tur ir samērā lēta un pieejams piemērots ūdens (sāļus saturošie ūdeņi un attīrītie notekūdeņi). Tas sniedz iespēju ar zemāku enerģijas patēriņu audzēt produkciju eksportam uz Eiropu ziemas mēnešos no oktobra līdz martam, kad cenas ir visaugstākās.

 

Līdz 90. gadiem uzsvars tika likts uz labību, dārzeņiem, augļiem un datelēm. Šīs nozares turpina attīstīties Negevas un Aravas reģionā. Papildus tam rūpniecības kompānijas ir iestādījušas milzīgas citrusaugļu audzes (11 000 ha) Negevas ziemeļu rajonā. Šobrīd tiek plānots izvērst ziedu, vīna vīnogu, eļļas olīvu, gaļas ganāmpulku, austeru un zivju audzēšanu.

 

Šobrīd tiek veicināts jauns tuksneša apzaļumošanas vilnis. Piemērotais klimats un jaunu citrusaugļu šķirņu ieviešana Negevas reģionā ļāvuši iegūt par 50 – 100% lielāku ražu nekā ziemeļos.  Ar iesāļu ūdeni apūdeņotās olīvu plantācijas devušas sešas reizes lielāku eļļas ražu nekā tradicionāli lietus laistītās audzes jebkur citur valstī. Divu pēdējo gadu laikā Negevas un Aravas zivjaudzētāji, kas sāka darboties 1996. gadā, ieguvuši produkciju dažu simtu tonnu apmērā (kopējais apjoms valstī – 32 000 tonnu).

 

Nelielajā Kadeš Barneas mošavā (kooperatīva apmetne) pie Ēģiptes robežas jūs varētu gūt priekšstatu par to, ka Izraēlas tuksneša lauksaimniecība ir nākotnes nozare. Fermas liellopu ganāmpulks – pirmais Negevas reģionā – tiek dzirdīts ar iesāļu ūdeni, kas pārstrādāts no segtām tvertnēm intensīvai zivju audzēšanai. Līdzīgi ir Revivimas kibucā (īpašs lauksaimniecības ciems) – tur ar ūdeni no zivju tvertnēm tiek laistīta lucerna, ko izmanto austeru audzēšanai.

 

Tuksneša lauksaimniecība jau kļuvusi neaizstājama Izraēlas pārtikas rūpniecībā. Mācoties no citām valstīm, ievests liels daudzums stādu no Āzijas, Āfrikas, Austrālijas un Amerikas neauglīgajiem reģioniem, tos mēģina pielāgot vietējiem apstākļiem, lai audzēšana būtu komerciāli izdevīga.

 

Pieredze, kas gūta tuksneša lauksaimniecībā, kļuvusi par pamatu reģionālai un starptautiskai sadarbībai. Kopš 50. gadu beigām Izraēla dalījusies savā lauksaimniecības pieredzē ar daudzām valstīm. MASHAV, Izraēlas Ārlietu ministrijas Starptautiskās sadarbības centrs, darbojas Āzijā, Āfrikā, Vidusjūras baseina reģionā, Austrumeiropā un Latīņamerikā kā arī dažās Tuvo Austrumu valstīs. Sadarbība lauksaimniecības projektu un ar tiem saistīto pētījumu jomā veido apmēram pusi no Izraēlas starptautiskās sadarbības programmām. Uzsvars likts uz apmācības kursiem dažādās lauksaimniecības nozarēs. Apmēram 1400 dalībnieku no vairāk nekā 80 valstīm katru gadu apmeklē kursus Izraēlā, tūkstošiem cilvēku saņem apmācību savās valstīs. Kopš 1958. gada tūkstošiem Izraēlas lauksaimniecības ekspertu uz ilgāku vai īsāku laiku tikuši sūtīti uz citām valstīm.

 

Lielākā daļa Izraēlas lauksaimniecības organizēta kooperatīvos, kas attīstījušies, sākot ar 20. gadsimta pirmajām desmitgadēm. To sekmē gan ideoloģija, gan apstākļi; aizsācēji savulaik radīja divas unikālas lauksaimniecības apmetņu formas: kibucu, kolektīvu kopienu, kurā ražošanas līdzekļi pieder kopienai un ienākums tiek sadalīts vienlīdzīgi, un mošavu, kooperatīvu ciemu, kur katra ģimene vada savu personīgo saimniecību un apstrādā pašas zemi, bet iepirkumus un tirdzniecību veic visi kopā. Nesenos gados abas sistēmas pārdzīvojušas ideoloģiskas un strukturālas pārmaiņas, tomēr tās joprojām dod milzīgu ieguldījumu lauksaimniecības kultūru audzēšanā un produktivitātes celšanā.

 

Lauksaimniecības produkcija (%) pēc atrašanās vietas

 

Centrālais reģions (ieskaitot ielejas) – 39%

Dienvidu reģions – 25,7%

Ziemeļu reģions (Galileja un Golāna) – 20,1%
Piekrastes reģions – 15,2%