Ilggadējās ar tirdzniecības deficītu saistītās problēmas vēl līdz nesenai pagātnei bija augstā cena, ko Izraēla bija spiesta maksāt par straujās izaugsmes brīnumu laikā, kad tā sekmīgi stājās pretī arī citiem valstiskajiem izaicinājumiem. Šī ikgadējā starpība starp lielajiem importa apjomiem un daudz mazāko eksportu liecināja par ekonomisko atkarību no ārvalstu resursiem. Katras valsts galvenais politiskais mērķis, ko Izraēla beigās arī sasniedza, ir panākt ekonomisko neatkarību — stāvokli, kurā kopējais eksports finansē kopējo importu un tirdzniecības bilance izlīdzinās.

 

Izraēlas pastāvēšanas pirmo 48 gadu laikā tirdzniecības deficīts pastāvīgi pieauga un, pārrēķinot mūsdienu cenās, palielinājās 45 reizes, no $ 222 miljoniem 1949. gadā līdz $ 10,1 miljardam 1996. gadā. Tomēr relatīvā ziņā deficīts šajā laika posmā pakāpeniski samazinājās, liecinot, ka šī problēma tika pamazām risināta — lai gan 1950. gadā eksports finansēja tikai 14% importa, 1960. gadā šis rādītājs jau bija pieaudzis līdz 51%, un 1996. gadā tas bija sasniedzis 79%. Kopš tā laika faktiskais deficīts sāka mazināties un 2001. gadā nokritās līdz $ 4,7 miljardiem, bet 2005. gadā — līdz nieka $ 0,7 miljardiem, kas ir mazāk nekā 1% kopējā tirdzniecības apjoma.

 

Pēdējā 61 gada laikā Izraēlai visa ikgadējās tirdzniecības bilances deficīta segšanai ir bijuši nepieciešami aptuveni 176 miljardi ASV dolāru (pašreizējās cenās). Gandrīz divas trešdaļas šī uzkrātā deficīta tika segtas ar vienpusējiem pārskaitījumiem, piemēram, imigrantu ievestajiem naudas līdzekļiem, ārvalstu pensijām, ebreju ārvalstu labdarības organizāciju ziedojumiem veselības aizsardzības, izglītības un sociālo pakalpojumu iestādēm, kā arī ārzemju valdību, sevišķi Amerikas Savienoto Valstu, mērķfinansējuma. Pārējā deficīta daļa tika segta, izmantojot privātpersonu, banku un ārzemju valdību aizdevumus, ko Izraēla atmaksā jau kopš tās pirmajiem pastāvēšanas gadiem.

 

Tas ir iemesls, kādēļ valsts ārējais parāds arvien turpināja pieaugt līdz 1985. gadam, kad pirmoreiz aizņēmuma summa bija mazāka par atmaksāto. Šī pozitīvā tendence dažu gadu garumā bija pretēja, līdz 1995. gadā valsts ārējais neto parāds sasniedza jaunu maksimumu — $ 20,8 miljardus. Pēdējo desmit gadu laikā parāds ir ievērojami sarucis un izlīdzinājies līdz nullei, savukārt kopš 2002. gada ārējā parāda bilance sāk kļūt arvien pozitīvāka, proti, Izraēla ir kļuvusi par kreditoru — pasaule no tās ir aizņēmusies vairāk nekā Izraēla tai ir parādā, un 2010. gadā neto starpība bija sasniegusi $ 50 miljardus.

Nelielās ekonomikas un diezgan ierobežotā iekšējā tirgus dēļ Izraēlas izaugsme ir lielākoties atkarīga no eksporta palielināšanas. Liela daļa valsts radošo resursu ir veltīti industriālā eksporta veicināšanai. Industriālā eksporta vērtība, kas 1950. gadā bija tikai $ 13 miljoni, 56 gadu laikā, rēķinot pašreizējās cenās, ir pieaugusi gandrīz 3000 reižu. Jau 1955. gadā šī eksporta apjoms sasniedza $52 miljonus, 1975. tas bija izaudzis līdz $1,4 miljardiem, un 1985. gadā tas sasniedza $5,6 miljardus. 2000. gadā industriālā eksporta apjoms bija palielinājies līdz $30,8 miljardiem, un 2009. gadā tā vērtība bija $34,6 miljardi.

Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) parakstīšana, kā arī brīvās tirdzniecības zonas noteikšana rūpniecības produktu darījumos ar Eiropas Kopienu (1975. g.) un visām produktu grupām darījumos ar ASV (1985. g.) veicināja Izraēlas eksporta konkurētspēju. Izraēlas preces var bez muitas nodokļa ievest gan Eiropas Savienībā (ES), gan Amerikas Savienotajās Valstīs. Šie eksporta noteikumi ļauj Izraēlas ražotājiem orientēties uz tirgu, kas ir gandrīz 110 reizes lielāks par iekšējo un kas piesaista investorus, kuri vēlētos eksportēt savu produkciju uz Eiropu, nemaksājot muitas nodokli. Izraēliešu investori īpašās industriālajās zonās ir arī izveidojuši kopuzņēmumus ar Jordānijas un Ēģiptes kompānijām, kas ļauj produkciju eksportēt uz ASV un ES, nepiemērojot muitas nodokli.

 

Lai palielinātu izredzes uz veiksmi, Izraēlas vietējie uzņēmumi ir centušies noteikt starptautiskās tirdzniecības jomas, kurās tie var ieņemt kādu specializācijas nišu. Kopuzņēmumu veidošanā ar ārzemju rūpniecības firmām bieži tiek izmantota lokālo inovāciju un pārrobežu lielapjoma ražošanas un iespiešanās tirgū kombinācija. Kopēji projekti ir īstenoti tādās jomās kā elektronika, programmnodrošinājums, medicīnas aprīkojums, poligrāfija un datorgrafika. Daudzos no šiem kopējiem projektiem ar kopuzņēmumu kapitāla piesaistīšanu palīdz tādas organizācijas kā šie seši divu valstu dibinātie izpētes un attīstības sadarbības fondi: Izraēlas-ASV (BIRD), Izraēlas-Kanādas (CIIRDF), Izraēlas-Singapūras (SIIRD), Izraēlas-Lielbritānijas (BRITECH), Izraēlas-Korejas (KORIL-RDF) un Izraēlas-Viktorijas/Austrālijas (VISTECH).​