''Uz Jeruzalemi'', Mordehaja Ardona glezna (Izraēlas Muzejs, Jeruzaleme/ ar Dr. M. Ardona atļauju)

Iesākumā Becaleles mākslinieciskā ievirze, kas tiecās radīt ''oriģinālu ebreju mākslu'', sapludinot Eiropas paņēmienus ar Tuvo Austrumu ietekmēm, rezultātā veidojot gleznas par bibliskajām ainām un romantizētu pagātnes uztveri, kas sasaistīta ar utopisku nākotnes redzējumu, ar tēliem, kas paņemti no senām ebreju Austrumu kopienām, kā arī no vietējiem beduīniem. Pie šī perioda māksliniekiem pieskaitāmi Šmuels Hirzenbergs (Shmuel Hirszenberg) (1865-1908), Efraims Liljēns (Shmuel Hirszenberg) (1874-1925) un Ābels Panns (Abel Pann) (1883-1963). Pirmā lielā mākslas izstāde (1921. g.) tika rīkota Deivida Citadelē, kas atrodas Jeruzalemes vecpilsētas daļā. Tajā lielākoties ir izstādīti Becaleles mākslinieku darbi. Drīz vien Becaleles anahroniskā, nacionāli orientētā naratīva stilam izaicinājumu meta Becaleles jaunie dumpinieki un jaunpienācēji, kas nodevās patiesas ebreju mākslas meklējumiem. Cenšoties nodefinēt savu jauno kultūras identitāti un izteikt savu redzējumu par valsti kā nacionālās atjaunotnes avotu, viņi atainoja Tuvo Austrumu realitāi, ainavā akcentējot košu gaismu un mirdzošas krāsas, kā arī izteikti primitīvā tehnikā, kas līdzinās Izraela Paldi (Israel Paldi), Cionas Tageres (Tziona Tagger), Pinas Litvinovski (Pinhas Litvinovsky), Nahuma Gutmana (Nahum Gutman) un Reuvena Rubīna (Reuven Rubin) darbos, priekšplānā izceļot vienkāršo arābu dzīvesstilu. Dekādes vidū lielākā daļa vadošo mākslinieku bija iekārtojušies jaunajā un dinamiskajā Telavivas pilsētā, kas līdz pat šodienai ir saglabājusi valsts māksliniecisko ievirzi.

1930. gadu mākslu spēcīgi ietekmēja 20. gs. rietumu inovācijas, jo īpaši no Parīzes saloniem nākošais ekspresionisms. Tādu mākslinieku kā Mošes Kastela (Mosche Castel), Menahema Šemi (Menachem Shemi) un Aija Aroha (Arie Aroch) darbi tiecās atainot emocionāli uzlādētu, bieži vien mistisku realitāti caur dažādi sagrozītu perspektīvu; kaut arī starp populārākājām tēmām joprojām atradās ainavas un tēli, 10 gadus vecās stāsta sastāvdaļas palēnām izzuda līdz austrumu - musulmaņu pasaule izgaisa bez pēdām.

Dekādes vidū mākslas pasaulē līdz ar ieceļojošajiem māksliniekiem, kas meklēja patvērumu no nacisma draudiem, ienāca vācu ekspresionisms. Šī grupa, ko veidoja Hermanis Struks (Hermann Struck), Mordehajs Ardons (Mordechai Ardon) un Jākobs Steinhards (Jakob Steinhard), pievienojās Vācijā dzimušajiem māksliniekiem Annai Tiho (Anna Ticho) un Leopoldam Krakaueram (Leopold Krakauer), kurie bija ieradušies Jeruzalemē apmēram pirms 20 gadiem, un lielākoties nodevās Jeruzalemes un apkārtesošo kalnu ainavas interpretācijām. Šie mākslinieki deva nozīmīgu ieguldījumu vietējās mākslas attīstībā, galvenokārt ar Becaleles Mākslas akadēmijas starpniecību, kas palīdzeja jaunajai mākslinieku paaudzei sasniegt māksliniecisko briedumu.

Pauze attiecībās ar Parīzi Otrā Pasaules kara laikā un holokausta trauma dažus māksliniekus, piemēram, Moši Kastelu (Moshe Castel), Ichāku Dancigeru (Yitzhak Danziger) un Aronu Kahanu (Aharon Kahana) mudināja pievērsties jaunajai ''kanāniešu'' ideoloģijai, kas veicināja identificēšanos ar šīs valsts pirmiedzīvotājiem un radītu jaunu ''īsto ebreju tautu'', atdzīvinot senos mītus un pagānu motīvus. 1948. gada Neatkarības karš tādus māksliniekus kā Naftali Becemu (Naftali Bezem) un Avrahamu Ofeku (Avraham Ofek) vedināja pievērsties militārajam stilam, kurš nesa konkrētu sociālu vēstījumu. Tomēr visnozīmīgākā grupa, kas veidojās šajā laikā, bija ''Jaunais apvārsnis'', kas tiecās atbrīvot Izraēlas glezniecību no lokālajām raksturiezīmēm un literārajām asociācijām, vedinot to tuvoties mūsdienu Eiropas mākslai.

Izveidojās divas galvenās tendences: grupas dominējošais līderis Josefs Zarickis (Yosef Zaritzky) sekoja atmosfēriskajai lirikai, kam bija raksturīga vietējas ainavas atpazīstamu fragmentu klātbūtne un vēsi krāsas toņi. Viņa stilu pārņēma arī pārējie, jo īpaši Avigdors Stematskis (Avigdor Stematsky) un Jeckels Streihmans (Yehezkel Streichman). Otra tendence bija stilizets abstrakcionisms, kas svārstījās no ģeometricisma līdz pat formālismam, kas bieži vien bija balstīts simbolos, spilgti izpaudās rumāņu izcelsmes mākslinieka Marsela Janko (Marcel Janco) darbos; mākslinieks bija studējis Parīzē un bija viens no dadaisma pamatlicējiem. ''Jaunais apvārsnis'' ne tikai iekaroja abstraktās mākslas vietu Izraēlā, bet saglabāja tās dominējošo lomu līdz pat 1960. gadu sākumam.

''Granātāboli Safedā'', Nahums Gutmans (ar Nahuma Gutmana muzeja un prof. N. Gutmana atļauju)

1960. gadu mākslinieku paaudze darbojās kā saikne starp ''Jaunā apvāršņa'' aktivitātēm un nākamās desmitgades individualitātes meklējumiem. Streihmans un Stematskis, būdami Telavivā bāzētā Avni institūta pasniedzeji, atstāja spēcīgu ietekmi uz nākamo mākslinieku paaudzi, kurai piederēja arī Rafi Lavi (Raffi Lavi), Aviva Uri (Aviva Uri), Uri Lifšics (Uri Lifschitz) un Lea Nikele (Lea Nikel), kas individuālu izteiksmes līdzekļu meklējumos meta izaicinājumu liriskā abstrakcionisma smalkajam štriham, nomainot to pret dažādiem ekspresīviem un figuratīvi abstraktiem stiliem, iedvesmojoties no ārvalstu mākslinieku darbiem.

Šie mākslinieki bija ''Desmitnieka grupas'' daļa; šī grupa tika dibināa 1950. gados, un tā iestājāš pret dominējošo universālismu mākslā, kas balstījās uz Izraēlas ainavu un cilvēku. Pretēji ''Jaunā apvāršņa'' eiropeiskajai, elites aurai, ''Desmitnieka grupai'' sevi identificēja ar vietējo izraēliešu paaudzi. Sešdesmito gadu beigās grupai pievienojās reālismu pārstāvošie mākslinieki Ori Reismans (Ori Reisman) un Ichāks Mambušs (Yitzhak Mambush).

Ardona ietekme Becalelē, jo īpaši attiecībā uz tēmām un mākslinieciskajiem paņēmieniem, ļoti spilgti izpaudās Avigdora Arika (Avigdor Arikha) darbos; viņš izveidoja formu pasauli, kurai piešķīra intensīvu garīgu nozīmi un, atgriežoties pie figuratīvām tēmām, kas priekšplānā lika holokaustu un tradicionālos ebreju jautājumus, kā tas bija novērojams arī Josi Bergnera (Yossi Bergner) un Semjuela Baka (Samuel Bak) darbos. Jākobs Agams (Jacob Agam), kura stils bija radikāli atšķirīgs, ir optiskās un kinētiskās mākslas priekšgājējs un viņa darbi ir plaši izstādīti gan Izraelā, gan ārpus tās.

1970. gados mākslā valdīja minimālisms un tas gandrīz vienmēr ietvēra amorfas, caurspīdīgas formas, kas asociējās ar vietējo abstrakto glezniecību; tādu mākslinieku kā Lerija Abramsona (Lerry Abramson) un Mošes Geršuni (Moshe Gershuni) darbos galvenokārt dominēja idejas nevis estētika. 1980. un 1990. gadu paaudzes mākslinieki nodevās individuāliem eksperimentiem, meklējot nozīmīgu saturu un Izraēlas sajūtu, apvienojot dažāda veida materiālus un paņēmienus, kā arī attēloja vietējos un universālos elementus, teiksim, ivrita alfabēta burtus un tādas cilvēka emocijas kā uztraukums un bailes. Pašreizējās tendences, kā tas vērojams Pihas Kohena - Gana (Pinhas Cohen-Gan), Deganitas Bereštas (Deganit Beresht), Gabi Klazmera (Gabi Klasmer), Cibi Geva (Tsibi Geva), Cvi Goldšteina (Zvi Goldstein), Deivida Reeba (David Reeb) un citu darbos, cenšoties paplašināt Izraēlas mākslas definīciju ārpus tās tradicionālajiem jēdzieniem un materiāliem - gan kā unikālu vietējās kulūras izpausmi, gan mūsdienu rietumu mākslas dinamisku sastāvdaļu.  ​

Meskin (the actor), sculpture by Ze'ev Ben-Zvi (Courtesy of Mishkan LeOmanut Museum of Art, Ein Harod)

Tēlniecība valstī uzplauka pateicoties dažu tēlnieku centieniem ilgākā laika posmā. Avrahams Melnikovs (Avraham Melnikoff) (vislabāk pazīstams ar savu akmens lauvu Tel Hai) un Zevs Ben-Cvi (Ze'ev Ben-Zvi) ieviesa kubismu, savukārt akadēmiskāk orientēta tēlniecības skola, ko pārstāvēja Moše Cifers (Moshe Ziffer), Arons Privers (Aharon Priver) un Batja Lišanska (Batya Lishansky) dominēja tēlniecības pasaulē vēl pirms Izraēlas Valsts dibināšanas. 1940. gadu beigās ''kanāniešu'' ideoloģija iedvesmoja vairakus māksliniekus, starp kuriem izceļami Ichāks Dancigres (Yitzhak Danziger), kura slavenais varonis-mednieks Nimrods, izgrebts no sarkanā nūbiešu smilšakmens, ir mēģinājums apvienot Tuvo Austrumu skulptūru ar cilvēka ķermeņa mūsdienu koncepciju. 1950. gadu skulptūrās tika izmantoti jauni materiāli, tie bija lielāki izmēra ziņā un abstraktāki saturā. Šīs pārmaiņas galvenokārt veicināja dzelzs un tērauda sakausējumu ienākšana tēlniecībā.

Sākot ar 1960. gadiem vēlme izveidot taustāmu piemiņas zīmi tiem, kas krituši Izraēlas karos, Izraēlas tēlniekiem sniedza jaunu impulsu, līdz ar to Izraēlas ainavā parādījās daudz lielu pieminekļu, kas pirmkārt bija nefigurāli. Šo žanru pārstāv Jehiela Semi (Yehiel Shemi) tērauda kausējuma memoriāls Ačzivā, kurā spēlējās ar dabas skarbums ar cilvēka spēju uz vardarbību un iznīcību, kā arī Danija Karavana (Dani Karavan) ''Piemineklis Negeva brigādei'' ārpus Beer Ševas, vedinot domāt par tuksnešu kaujas īpašo raksturu.

Franču skolas un jo īpaši ekspresionisma ietekmes, kā arī plaša materiālu klāsta izmantošanas rezultātā mūsdienu konceptuālie mākslinieki veido instalācijas un vides skulptūras, lai atainotu savas individuālās reakcijas uz sociāliem un politiskiem notikumiem. Izmantojot spēcīgu formu un simbolu saspēli, pretrunīgi vērtētā Izraēlas balvas ieguvēja Jigala Tumarkina (Yigal Tumarkin) darbi - ģeometrikas un figuratīvi abstraktas formas - pauž viņa protestu pret karu, savukārt ģeometrisks minimālisms ir ļoti raksturīgs Menašes Kadišmana (Menashe Kadishman) uzstājīgajam aitas tēla lietojumam, kas vedina domāt par Īzāka upurjēru bibliskajos laikos un personīgo mītu, kas simbolizē bezpalīdzīgu upuri.

Daži Izraēlas tēlnieki ir guvuši starptautisku atzinību, to skaitā Tumarkins, Karavans, Koso Elouls (Koss Eloul) un Izraēls Hadanijs (Israel Hadany), kuru darbus var aplūkot publiski pieejamās vietās un privātajās kolekcijās citās valstīs.

Foto Pesi Giršs

Foto: Becaleles Mākslas un dizaina akadēmija Jeruzalemē

Šodien fotomāksla Izraēlā pievēršas gan personīgajam, uzdodot eksistenciālus jautājumus par dzīvi un nāvi, mākslu un ilūziju, gan nacionālajiem/politiskajiem jautājumiem. To raksturo intimitāte, atturība un orientēšanās uz sevi - tas viss ir radies no izaudzis no romantiskā, informatīvā stila, kas valdīja fotogrāfijas rašanās sākumposmā. 19. gs vidū vietejā fotomāksla lielākoties bija balstīta uz foto pakalpojumu sniegšanu, orientējoties uz svētvietu atainošanu (galvenokārt kristiešu), tirgošanu svētceļniekiem un tūristiem kā suvenīru. Sākot ar 1880. gadu fotogrāfi sāka dokumentēt ebreju sabiedrības attīstību Palestīnā (Izraēlas valstī), portretējot priekšgājējus, kas apstrādā augsni un būvē pilsetas, piešķirot šiem skatiem heroisku auru, orientējoties uz modernu, sekulāru ideoloģiju un klientu prasībām, kas šīs fotogrāfijas izmantoja savām vajadzībām, piemēram, Ebreju Nacionālajam fondam. Valsts attīstību sākotnējos gados uzticīgi dokumentēja daudzi talantīgi fotožurnālisti, no kuriem daži aktīvi darbojas joprojām, to skaitā Tims Gidals (Tim Gidal), Deivids Rubingers (David Rubinger), Verners Brauns (Werner Braun), Boriss Karmi (Boris Carmi), Zevs Radovans (Zev Radovan), Deivids Haris (David Harris) un Miša Bar Ams (Micha Bar Am). Neredzamo robežu starp ''fotogrāfiju kā dokumentāciju'' un ''mākslas fotogrāfiju'' ir šķērsojusi Aliza Auerbaha (Aliza Auerbach), kas orientējas uz portretiem; Neils Folbergs (Neil Folberg), Dorons Horvics (Doron Horwitz) un Šajs Ginots (Shai Ginott), kas pievēršas dabai; Deivids Daroms (David Darom) - zemūdens pasaules fotogrāfiju speciālists un Dubi Tals (Dubi Tal), kā arī Monijs Haramati (Mony Haramati) - fotogrāfi, kas specializējas panorāmu fotogrāfijā.

Izraēlā ir radušies vairāki nozīmīgi pasākumi, kurā tiek izstādītas fotogrāfijas. Visievērojamāko vidū jāmin fotogrāfijas biennāle Miškan Le Omanut'a Ein Harod kibucā un Ziemeļgalilejā esošajā Fotogrāfijas muzejā Tel Hai pilsētā.

Pēdējos gados, fotogrāfijai kā tīri mākslinieciskam medijam kļūstot par pilntiesīgu mākslas formu, ir radušies daudz jaunu radošu fotogrāfu, kurus aktīvi atbalsta galerijas, muzeji, kuratori un kolekcionāri gan Izraelā, gan ārpus tās. Visievērojamākais no šiem radošajiem fotogrāfiem ir  Adi Ness (dz. 1966.g.). Dzimis Kirjat Gatā, kurdu un irāņu ieceļotāju ģimenē, Ness pirmo rezonansi radīja 1990. gados ar fotogrāfiju sēriju ''Kareivji''. Tā vedināja uz jautājumiem par nacionālo identitāti un jo īpaši par Izraēlas vīriešu identitāti homoerotiskā, neviennozīmīgā un ļoti izprotošā kontekstā. Viņa darbs ''Bībeles stāsti'', kurā ir izmantotas Bibliskās figūras, lai atkātotu viņu stāstu mirkļus satraucošā, mūsdienu vidē (bez mājvietas,  pakļauti nabadzībai), pievēršas pārmaiņām Izraēlas sabiedrībā, pārejot no sociālisma vērtībām uz moderno kapitālisma dzīvesveidu. Sootheby's ikgadējā ebreju un izraēliešu mākslas darbu izpārdošanā nesen pārdotā mākslinieka  fotogrāfija (Pēdējais vakarēdiens), kuras cena bija 264 000 $, tiek uzskatīta par pavērsiena punktu izraēlas mākslas novērtējumā globālā mērogā.

Berija Fraidlendera (Barry Frydlender) fotogrāfija ir vdieota no desmitiem, bet reizēm arī simtiem citu fotogrāfiju, kas sakārtotas vienkopus, lai radītu drosmīgas precizitātes, skaidrības un perspektīvas vienotus tēlus. Viņa 2007. gada izstādē ''Vieta un laiks'' bija izstādītas pēdējās fotogrāfijas, kas pievēršas mūsdienu Izraēlas situācijām: vīriešu tikšanos Austrumjeruzalemes kafejnīcā, dievbijīgo Haredi ebreju došanās ikgadējā svētceļojumā un Izraēlas kolonistu piespiedu izvešana no Gazas joslas. Šī izstāde sākotnēji bija aplūkojama Telavivas Mākslas muzejā, bet pēc tam tā tika pārcelta uz Modernās mākslas muzeju Ņujorkā, kas ir pirmā Izraēlas mākslinieka personālizstāde šajā muzejā. ​