Senajā Izraēlas valstī Sinedrijs bija ebreju tautas augstākais likumdošanas un tiesu varas orgāns. Prezidents ir valsts formālais vadītājs; prezidenta institūts simbolizē valsts suverenitāti un vienotību; Izraēlas prezidentam gandrīz nav reālas politiskas varas, viņš stāv pāri partiju domstarpībām.
Prezidenta pienākumus nosaka likums, un tie galvenokārt ir saistīti ar ceremoniālo funkciju veikšanu.
Prezidents:
– atklāj pirmo jaunievēlētā Kneseta sesiju;
– uzdod vienam no Kneseta locekļiem izveidot valdību;
– pieņem ārzemju vēstnieku akreditācijas vēstules;
– paraksta Knesetā pieņemtos līgumus un likumus;
– balstoties uz attiecīgo organizāciju rekomendācijām, ieceļ amatā tiesnešus, Izraēlas Bankas vadītāju un Izraēlas diplomātisko misiju vadītājus ārvalstīs;
– balstoties uz Tieslietu ministra ziņojumu, apžēlo noziedzniekus vai mīkstina viņiem sodu.
Prezidenta darbība bieži vien pārsniedz viņa oficiālo pienākumu ietvarus:
– viņš ir tautas nacionālās pašnoteikšanās un dažādu iedzīvotāju grupu viedokļu aizstāvis;
– viņš rūpējas par sociālo un reliģisko apvienību vai valsts mēroga kustību prestiža atbalstīšanu.
Prezidentu ievēlē Knesetā ar vienkāršu balsu vairākumu uz vienu septiņu gadu periodu no kandidātiem, ko izvirza, ņemot vērā viņu personiskās īpašības un nopelnus valsts labā.