Ekonomiskais fons

Ekonomiskais fons

  •  
    •    
    Lai gan ekonomikas atveseļošanās joprojām ir trausla un paziņojums, ka pasaules smagākā ekonomiskā krīze kopš Lielās depresijas ir pārvarēta, varētu būt pāragrs, ir pagājis gana ilgs laiks, lai novērtētu faktorus, kas mazinājuši krīzes ietekmi Izraēlā.
  • icon_zoom.png
    ECONOMY: The Economic Picture ECONOMY: The Economic Picture
    Foto: I. Stulmans
     
    Pirmais apstāklis bija Izraēlas banku sistēmas konservatīvisms, kas nozīmēja, ka banku sistēma nebija aktīvi iesaistījusies paaugstināta riska kredītu tirgū, kas izpostīja dažus no ievērojamākajiem Volstrītas uzņēmumiem, un ka banku rezerves bija pietiekamas, lai pārliecinātu investorus par Izraēlas finanšu sektora drošību.
     
    Izraēla pirms 2008. gada bija pieredzējusi piecu gadu periodu, kad izaugsme pārsniedza 5% gadā, tādēļ valsts bija pietiekami spēcīgā pozīcijā, lai pārciestu recesiju. Deficīti bija iegrožoti un 2007. gadā tuvojās nullei, savukārt valsts parāda un IKP attiecība bija sarukusi no vairāk nekā 100% līdz rekordzemajam 77% līmenim, kas valdībai deva lielāku rīcībspēju attiecībā uz izdevumiem krīzes laikā.
     
    Inflācija, kas reiz bija Izraēlas ekonomikas vājā vieta, kopš postošās 80. gadu krīzes tika kontrolēta ar stingras politikas palīdzību, tādējādi stiprinot investoru uzticību un nodrošinot stabilitātes un drošības sajūtu Izraēlas pilsoņiem.
     
    Izraēla bija attīstījusi dažādas eksporta jomas, jo īpaši augsto tehnoloģiju ražošanu, kas, iestājoties krīzei, nodrošināja līdzsvarotāku tirdzniecības tekošo rēķinu​
     
     
  •  

  • Izraēla pārvar recesiju

  •  

    ​Izraēlas galvenais ierocis cīņā ar recesiju bija agresīva monetārā politika, Izraēlas Bankai prezidenta Stenlija Fišera vadībā samazinot procentu likmes līdz nepieredzēti zemam līmenim. Fišera gudrā rīcība, ierindojoties starp pirmajām centrālajām bankām, kas samazināja procentu likmes, un vēlāk, krīzei beidzoties, tās vienam no pirmajiem atkal pacelt, bija viens no izšķirošajiem faktoriem, kas Izraēlai ļāva uzturēt stabilus IKP rādītājus pat pie samazināta eksporta apjoma. Izraēla faktiski bija viena no nedaudzajām Rietumvalstīm, kas 2009. gadā uzrādīja pozitīvu izaugsmi.

    Agresīvā monetārā politika valdībai ļāva izvairīties no lieliem deficītu veidojošiem tēriņiem. Izraēlas ārkārtas tēriņu apjoms, salīdzinot ar citām valstīm, bija zems, tādēļ tā nesaskaras ar parādu grūtībām, kas rodas Eiropā un citur pasaulē.

    Izraēlas Bankas monetārā politika arī veicināja Izraēlas šekeļa vērtības celšanos, tādējādi radot spiedienu uz eksportētājiem. Bankai zināmā mērā izdevās palēnināt šekeļa kursa celšanos, lielā apjomā iegādājoties ārzemju valūtas, sevišķi ASV dolārus.

     

    Inflācijas apturēšana

    Kopš Izraēlas dibināšanas līdz pat 2000. gadam tās ekonomika ir cietusi no cenu celšanās, lai gan kompensējošs sasaistes mehānisms iedzīvotājiem zināmā mērā palīdzēja ar to sadzīvot. Visas finansiālās saistības, algas, īres, krājkonti, dzīvības apdrošināšanas polises, ienākumu nodokļa likmju kategorijas u.tml. tika piesaistītas kādai stabilākai vērtībai (piemēram, ārzemju valūtai vai patēriņa cenu indeksam), tādējādi mazinot inflācijas ietekmi. Tādā veidā izraēliešiem izdevās celt savu dzīves standartu neatkarīgi no tā, vai gada inflācija bija izsakāma ar viencipara (no pagājušā gadsimta 50. gadiem līdz 60. gadu beigām), divciparu (70. gadi) vai trīsciparu (80. gadu pirmā puse) skaitli. Inflācijai, ko lielā mērā veicināja šie sasaistes mehānismi, protams, bija negatīva ietekme uz ekonomiku (piemēram, mazinājās tendence investēt), un 80. gadu vidū situācija sasniedza kritisko punktu.

    1985. gada vasarā, pēc tam kad inflācija bija gada laikā no 1983. līdz 1984. gadam pieaugusi no 191% līdz 445% un 1985. gadā draudēja sasniegt četrciparu skaitli, nacionālās vienotības valdība, ko vadīja Šimons Peress no Darba partijas un kurā finanšu ministra amatu ieņēma Ichāks Modai no Likud partijas, sadarbībā ar arodbiedrības apvienojošo organizāciju Histadrut un Darba devēju koordinācijas komiteju īstenoja radikālu ārkārtas stabilizācijas programmu.  Inflācijas indekss 1985. gadā nokrita līdz 185% un 1989. gadā — līdz 21%. Kopš tā laika inflācija ir arvien

    mazinājusies, līdz 1997. gadā tā sasniedza 7%, un 2000. gadā, pirmoreiz Izraēlas vēsturē, inflācija bija 0%. Līdz šim nepieredzēta situācija izveidojās arī 2003. gadā, kad cenas faktiski samazinājās un inflācijas indekss nokritās līdz -1,9%. Recesijas laikā tika pieļauta inflācijas palielināšanās, jo ekonomikas stimulēšanas nolūkā Izraēlas Banka bija pazeminājusi procentu likmes. Mainoties situācijai pasaules ekonomikā, centrālā banka ir izrādījusi gatavību atsākt inflācijas apkarošanu, kā viena no pirmajām Rietumvalstu bankām atkal paceļot procentu likmes.​​​

  • Valsts sektors

  •  

     

    Augstais valsts patēriņa līmenis, jo īpaši tā radītais milzīgais valsts budžeta deficīts, vienmēr ir bijis galvenais Izraēlas augstās inflācijas cēlonis. Ar visiem iespējamajiem valdības piesaistītajiem budžeta ieņēmumu resursiem (iekšzemes un ārvalstu avoti, iekšējie aizņēmumi, tiešie un netiešie nodokļi) joprojām nepietika valsts tēriņu segšanai, un valdība bija spiesta atkārtoti pievērsties inflāciju veicinošai finanšu politikai. Šīs smagās valsts sektora nastas galvenais cēlonis bija milzīgie aizsardzības izdevumi, kā arī nepieciešamība atmaksāt iekšējos un ārējos parādus, kas tikai pēdējos pāris gados ir samazinājušies no divām trešdaļām līdz mazāk nekā pusei valsts budžeta.

     

    Ekonomikas dzīvotspējas nodrošināšanas nolūkā valdībai arī bija jāaptur inflācija, jāsamazina maksājumu bilances deficīts un jāuztur strauja ekonomiskā izaugsme, un, Izraēlas ekonomikai attīstoties, visas šīs rīcības jomas lika samazināt valsts izdevumus. Salīdzinājumā ar stāvokli pirms 25 gadiem valsts izdevumu un IKP attiecība ir samazinājusies divas reizes, no 1980. gada līdz 2009. gadam pazeminoties no 95% līdz 43%. 2006. gadā maksājumu bilancē pat izveidojās pārpalikums, un budžeta deficīts tika samazināts līdz 0,9% IKP. Šī agresīvā jostu savilkšanas politika recesijas laikā tika mīkstināta, pieļaujot deficītu 5% apmērā no IKP, taču pat šāds deficīts bija daudz zemāks nekā lielākajā daļā Rietumvalstu.

     

    Lai gan valdība joprojām atbalsta privātas ekonomiskās iniciatīvas, tās politika ļāva samazināt valsts faktisko dalību uzņēmējdarbības koncernos, tos privatizējot, kas 2005. gadā radīja ienākumus gandrīz $3 miljardu apmērā.

     

     

  • Nodokļu sistēma

  •  

     

    Augstais valsts patēriņa līmenis, jo īpaši tā radītais milzīgais valsts budžeta deficīts, vienmēr ir bijis galvenais Izraēlas augstās inflācijas cēlonis. Ar visiem iespējamajiem valdības piesaistītajiem budžeta ieņēmumu resursiem (iekšzemes un ārvalstu avoti, iekšējie aizņēmumi, tiešie un netiešie nodokļi) joprojām nepietika valsts tēriņu segšanai, un valdība bija spiesta atkārtoti pievērsties inflāciju veicinošai finanšu politikai. Šīs smagās valsts sektora nastas galvenais cēlonis bija milzīgie aizsardzības izdevumi, kā arī nepieciešamība atmaksāt iekšējos un ārējos parādus, kas tikai pēdējos pāris gados ir samazinājušies no divām trešdaļām līdz mazāk nekā pusei valsts budžeta.

     

    Izraēlas milzīgo valsts izdevumu finansēšanai bija nepieciešami lieli nodokļi, un pilsoņi tos maksāja gadiem ilgi. Šis nodokļu slogs bija viens no lielākajiem pasaulē. Valsts pastāvēšanas pirmajā desmitgadē nodokļi veidoja vienu astotdaļu IKP, un 60. gados tie sasniedza vienu ceturtdaļu. Vēlāk 70. un 80. gados tie svārstījās starp 30% un 40%, 90. gados nodokļi veidoja vidēji mazāk par 40% IKP, un 2000. gadā to apmērs sasniedza 40,3%. Kopējais izraēliešu nodokļu slogs 2003. gadā bija nokrities līdz 39,3 % IKP, un 2009. gadā tas bija samazinājies jau līdz 31,5% — tas ir krietni mazāk nekā OECD valstu vidējais rādītājs, kurš tajā gadā bija 35%.

     

     

     

    Netiešie nodokļi lielākoties sastāv no 16% pievienotās vērtības nodokļa (PVN). Papildus tam automašīnām, degvielai un cigaretēm tiek piemērots pirkuma nodoklis. Importam no Eiropas Savienības un Amerikas Savienotajām Valstīm netiek piemērots muitas nodoklis, taču tas tiek piemērots importam no citām valstīm.

     

     
    Tiešie nodokļi, ko piemēro ienākumiem un īpašumam, līdz pat 50. gadu beigām veidoja mazāk nekā ceturtdaļu visu nodokļu ieņēmumu, taču 70. gadu sākumā šī proporcija pieauga līdz vienai trešdaļai, 80. gadu sākumā tā pieauga līdz aptuveni pusei visu nodokļu ieņēmumu, un 1986. gadā sasniedza 46%. Kopš tā laika tiešo nodokļu slogs mazinājās un 1995. gadā sasniedza 39%. Vēlāk tas svārstījās šādās robežās, līdz 2006. gadā atkal sasniedza 42%.

     

     

     
    Pēdējos gados nodokļu sistēmā ir veiktas papildu izmaiņas, kas Izraēlu labāk integrētu pasaules ekonomikā. Šīs politikas ietvaros turpinās muitas nodokļu un importa preču pirkuma nodokļu mazināšana, un uzņēmumu ienākuma nodoklis līdz 2010. gadam bija pakāpeniski pazemināts līdz 25%. Līdz 2016. gadam to ir paredzēts samazināt līdz 18%. Arī ienākuma nodokļa likme tiek pakāpeniski samazināta, 2012. gadā sasniedzot 42% un 2016. gadā — 39%.​

     

  • Privātais patēriņš un ietaupījumi

  •  

    Privātais patēriņš ir audzis gandrīz nepārtraukti kopš 20. gadsimta 50. gadiem. Kopš 1960. gada tā vidējais pieaugums ir bijis 6% gadā. Pat recesijas laikā 2009. gadā patēriņš turpināja pieaugt, lai gan tā apjoms palielinājās tikai par 1,5%. Vismazāk tika ietekmēts ilglietojuma preču patēriņš, kas 2009. gadā pieauga par 2,5% un kas bija viens no cēloņiem Izraēlas salīdzinoši vieglajai cīņai ar krīzi.

    Neraugoties uz patēriņa pastāvīgo pieaugumu, privāto ietaupījumu apjoms ir saglabājies diezgan liels. Līdz 50. gadu beigām privāto ietaupījumu un privāto patēriņam izmantojamo ienākumu vidējā proporcija nekad nebija nokritusies zem 29%. Vēlāk 60. gadu sākumā ietaupījumu proporcija pazeminājās līdz 21%, taču 1972. gadā tā atkal pieauga līdz 38% un šādā līmenī bija arī 1981. gadā. Kopš tā laika ietaupījumu proporcija ir pakāpeniski mazinājusies, līdz 2009. gadā tā sasniedza 26%.
     

     

  • Investīcijas

  •  

     Ietaupījumu augstā proporcija tomēr nekad nav bijusi pietiekama, lai atbalstītu strauji augošas ekonomikas plašās investīcijas (parasti tie ir 20-30% visu ekonomikai pieejamo resursu). Līdz ar to liela daļa investīciju bija jāfinansē ar piesaistīto ārzemju publisko un privāto kapitālu, kā arī ar valsts sektora, pārsvarā valdības, tiešajiem ieguldījumiem. Pēdējās desmitgades laikā kopējās investīcijas pieauga no $17 miljardiem 1995. gadā līdz $22,8 miljardiem 2000. gadā, tad trīs gadus pēc kārtas tās pakāpeniski samazinājās, bet pēc tam atkal sāka pieaugt, līdz 2007. gadā sasniedza $24 miljardus. Izraēla izjuta ievērojamu interesi pat no tādu potenciālo investoru puses, kas vietējā ekonomikā bija pilnīgi jaunpienācēji. Lai gan finanšu krīzes dēļ investīciju apjoms samazinājās, vispārējā tendence liecina par ļoti spēcīgu uzticību no investoru puses un par dinamiskās, tehnoloģiski augsti attīstītās uzņēmējdarbības vides radītu priecīgu satraukumu par iespēju investēt Izraēlā.

     

     

     

    Daudzi privāti ieguldījumi, gan pašmāju, gan ārvalstu izcelsmes, tika veikti arī valdības iniciatīvu un atbalsta rezultātā. Šī politika dažādās tās versijās daudzu gadu laikā ir atspoguļotalikumā “Par kapitāla guldījumu veicināšanu”. Ar šī likuma palīdzību valdība ir piesaistījusi investorus, piedāvājot subsidētus ilgtermiņa aizdevumus (ar samazinātām procentu likmēm), tiešo mērķfinansējumu kā kopējā ieguldījumu apjoma procentuālu daļu, kā arī izpētes un izstrādes finansējumu.

    Šajā nolūkā tika piedāvāti arī nodokļu atvieglojumi un atlaides, kas piešķirtas, novērtējot konkrētās investīcijas ieguldījumu tādu ekonomikas politikas mērķu sasniegšanā kā populācijas dispersija, eksporta veicināšana un tamlīdzīgi. Minētais valdības atbalsts varētu būt iemesls, kāpēc 80. gados pamatkapitāla (ražošanas kapacitātes) palielināšanās pārsniedza IKP pieaugumu. Atsevišķās nozarēs šī neizmantotā ražošanas kapacitāte veicināja strauju izaugsmi 90. gados.​

  •  Algas un darba apstākļi

  •  
     
     Algas Izraēlā pārsvarā tiek noteiktas sarunās starp trim pusēm: valdību (joprojām lielākais darba devējs valstī), kuras algu sistēmai ir liela ietekme uz visiem ekonomikas segmentiem, Histadrut arodbiedrību apvienību un privātā sektora darba devēju organizāciju.
     
    Panāktās vienošanās ir pamats dažādu ekonomikas nozaru algu sistēmām un ar periodisku grozījumu palīdzību tās arī nosaka automātiskas piemaksas par dzīvošanas izdevumiem, tādējādi kompensējot inflāciju. Līdz ar to stāvoklis algu jomā daudzus gadus ir bijis diezgan neelastīgs, jo sevišķi zemāko algu sektorā. Bezdarba pieauguma viļņi Izraēlā nav izraisījuši būtisku algu pazemināšanos, lai gan darbaspēka trūkuma periodos nozarēs, kur jūtams izteiktāks pieprasījums pēc darbiniekiem, algas pieaug elastīgāk.
     
    Tomēr nesenās ekonomiskās krīzes laikā darba tirgus izrādīja ievērojamu elastību. Daudzi darba ņēmēji deva priekšroku slodzes vai algas samazinājumam, lai mazinātu štatu samazināšanas iespēju. Tas savukārt palīdzēja stabilizēt darba tirgu un veicināja pozitīvu noskaņojumu patērētāju vidū, kas bija viens no faktoriem iekšzemes patēriņa uzturēšanā.
     
    2008. gada jūnijā vidējā mēnešalga bija NIS 8075 (aptuveni $ 2250). Darba apstākļi dažādos valsts ekonomikas sektoros ir noteikti starp darba devējiem un darbiniekiem noslēgtajos līgumos. Minimālās prasības tomēr ir noteiktas ar likumu, un tās nosaka, piemēram, maksimālo slodzi 47 stundas nedēļā (2006. gadā faktiskā vidējā slodze uzņēmējdarbības sektorā bija mazāka par 40 stundām nedēļā), minimālās algas apjomu (2008. gadā NIS 3850, aptuveni $ 1000), piemaksas par virsstundām, atlaišanas pabalstus, kā arī apmaksātus ikgadējos un slimības atvaļinājumus.
    Histadrut, nacionālā arodbiedrību apvienība, tika nodibināta 1920. gadā ar mērķi pārstāvēt valsts darba ņēmējus un veicināt nozaru attīstību, lai nodrošinātu darbavietas tās biedriem. Ar laiku tā kļuva par vienu no lielākajiem darba devējiem Izraēlā un būtiski veicināja valsts attīstību.
     
    Mūsdienās tā sauktajam Jaunajam Histadrut ir 700 000 biedru un tas apvieno 78 arodbiedrības, kas nodarbojas ar lokālo darbaspēka organizēšanu, kolektīvo līgumu parakstīšanu un to noteikumu izpildes kontroli. Ir pārstāvēta lielākā daļa nodarbinātības nozaru Izraēlas ekonomikā: pārtika, tekstilražošana, viesnīcu un tūrisma nozare, valdības un publiskā sektora darbinieki, biroju darbinieki, praktiskie inženieri, medmāsas, pensionāri u.c. Dažas profesijas — inženierus, ārstus, akadēmisko personālu, skolotājus un žurnālistus — pārstāv neatkarīgas arodbiedrības.
     
    Histadrut ietekme laika gaitā ir mazinājusies, jo darba ņēmēji arvien biežāk tiek nodarbināti ar apakšuzņēmēju starpniecību vai ar privātiem darba līgumiem.