| Sapnis par nākotni, kurā Izraēla un arābu bērni var augt no kara draudiem brīvā vidē un nebaidoties no terorisma, vieno visus izraēliešus. Taču ieilgušās neveiksmes savstarpējās sarunās ar palestīniešiem ir likušas saprast, ka nepietiek vien ar stipru vēlmi pēc miera. Izraēla ir spērusi daudzus soļus piekāpšanās virzienā - atstājusi plašas teritorijas, aizvākusi apmetnes, izvedusi bruņotos spēkus, demontēusi militārās bāzes un centusies nodrošināt palestīniešiem iespēju veidot savu pašpārvaldi. Par šo žestu Izraēla ir saņēmusi terorisma kampaņu, pašnāvnieku-spridzinātāju uzbrukumus un eksplozīvu naida sēšanu pret izraēliešiem un ebrejiem; Izraēla ir pakļauta nepārtrauktai kampaņai starptautiskā līmenī, kurā tiek noliegta Izraēlas Valsts likumība un izskan aicinājumi graut Izraēlas ekonomiku.
Izraēla vienmēr ir vēlējusies rast kompromisu un ikviena Izraēlas valdība ir bijusi gatava nest ievērojamus upurus miera labad. Tomēr miera panākšanai ir nepieciešama spēja piekāpties abām pusēm. Gluži kā Izraēla ir atzinusi palestīniešu tiesības un intereses, arī tā gaida savu likumīgo tiesību un interešu atzīšanu un apspriešanu. Mieru var sasniegt tikai nopietnu sarunu ceļā, kas pārvar nesapratni un risina visus nozīmīgos jautājumus.
|