Kino

Kino

  •  
    •    
    Nav šaubu, ka Izraēlas kinoindustrija savā ziņā atspoguļo valsts attīstības procesu kopš tās dibināšanas un arī laika periodu pirms tās. Filmu industrija ir kultūras forma, kura varbūt pat vairāk kā citas mākslas nozares paver skatu uz Izraēlu un tās cilvēkiem, viņu ilgām un eksistenciālajām dilemmām.
  • icon_zoom.png
    CULTURE: Cinema CULTURE: Cinema
    No Ma'aleh Televīzijas filmu un mākslas skolas arhīviem
     
    Israeli cinema
    No Ma'aleh Televīzijas filmu un mākslas skolas arhīviem
    Israeli cinema

     

    Agrīnajā periodā filmās tika atspoguļota cionisma vēsture un mītiski varoņtēli. Tās pieskārās  tādām ļoti nopietnām tēmām kā karš, valsts ideoloģija kopumā, kibucu un valsts attīstība.

     

    60-os un 70-os gados Izraēlas kinoindustrija saka pievērsties plašākam tēmu lokam, skarot sociālus jautājumus: nesaskaņas starp ebrejiem ar dažādu izcelsmi, starp kopienu un indivīdu, starp jauno imigrantu un „iedzimto” izraēlieti. Daudzi no šiem jautājumiem ir skarti šī perioda komēdijās un melodrāmās.
    Tā kā jaunie mākslas filmu producenti sāka arvien parliecinošāk pieteikt savu radošo darbību 70-os un 80-os gados, Izraēlas kino saka uzdrošināties atspoguļot politiskos jautājumus. Tādā veidā šī jaunā virziena kinoindustrija analizēja un faktiski uzbruka Izraēlas sabiedrības „svētajam govīm” un, līdz ar to, sāka mainīt Izraēlas mītisko varoņtēlu būtību. Papildus uz ekrāna, pirmo reizi parādās  arābu tēli, gan kā ienaidnieki kara laikā, gan kā līdzpilsoņi miera apstākļos.
    80-os un 90-os gados Izraēlas filmindustrija sasniedza periodu, kura laikā indivīda problēmas tika paceltas pāri kopienas problēmām. Indivīda problēmas tiek skatītas gan vēsturiskā, gan mūsdienīgā šķērsgriezumā: Holokausta sekas, kibucu dzīvesstils, sievietes loma Izraēlas sabiedrībā, atgriešanās pie etniskjām saknēm. Filmas pievērsās tādām mūsdienu reālijām, kā nabadzība, narkotikas, homoseksuālisms, utml.

    Tāpat kā jebkurš kultūras medijs, vietējo kino producentu darbība ir jāsaprot starptautiskās kinoindustrijas kontekstā, kas nenoliedzami ir ietekmīgs. Kad tapa skaidrs, ka kino var atspoguļot nācijas būtību arī starptautiskā arēnā, vietējie kino producenti sāka saņemt valdības atbalstu. 1979. gadā Izraēlas Izglītības un kultūras ministrija nodibināja valdības fondu, kuru vēlāk sāka atbalstīt arī Izraēlas Rūpniecības un tirdzniecības ministrija. Šis fonds tika dibināts, lai atbalstītu un veicinātu Izraēlas mākslas filmu uzņemšanu. Līdzekļi filmu uzņemšanai tika piešķirti, balstoties uz scenārija vērtējumu, nosakot tā kultūrsociālo vertību. Šis atbalsts ļāva Izraēlas kino iekļauties starptautisko kinofestivālu apritē, kā rezultātā daudzas filmas saņēma kritiķu uzmanību un apbalvojumus ārzemju filmu festivālos.

     
    Dažas no filmām ir dziļi iesakņotas Izraēlas pieredzē, stāštot par holokaustā izdzīvojušajiem un viņu bērniem (Gila Almagora „Avijas vasara” (The Summer of Aviya) un tās turpinājumu „Zem sapņu koka” (Under the Domim Tree), kā arī jauno imigrantu smago darbu (Hannas Azulai un Šmuela Hasfari režisētā „Shu’ur”, Leonīda Goriveca režisētā „Kafija ar citronu” (Coffee with Lemon).
    Citās filmās vairāk jaušama tendence atainot pašreizējo Izraēlas realitāti, teiksim, Izraēlas – arābu konfliktu (Uri Barbaša „Aiz sienām” (Beyond the Walls) vai universālā kontekstā pasniegt savā ziņā atsvešināto un hedonistisko sabiedrību („Sirēnas dziesma” (A Siren’s Song), „Dzīve saskaņā ar „Agfa”” (Life According to Agfa), „Telavivas stāsti” (Tel Aviv Stories)).

     

    2009. gadā arābu-izraēliešu filma „Adžami”, kas tika filmēta Jafas nabadzīgā arābu kvartālā, tika nominēta Kinoakadēmijas balvai labākās citvalodu filmas kategorijā. Tā bija pirmā filma ar dominējošo arābu valodu, ko Izraēla pieteica konkursam, kā arī jau trešo gadu pēc kārtas Izraēlas filma tika nominēta Oskaram.
     
    Gadu iepriekš Ari Folmana animētā „Valsis ar Baširu” (Waltz with Bashir) guva starptautisku atzinību par režisoru pieredzes atspoguļojumu 1982. gada Libānas kara laikā. Filma saņēma Zelta globusu kā labākā filma svešvalodā, kā arī tika nominēta Kinoakadēmijas balvai.

     

    Starp citām ievērojamām pēdējo gadu filmām jāmin Josi Sedara „Campfire”, kas stāsta par reliģisku cionistu jeruzalemītu ģimeni 80. gados, kura izmisīgi cenšas atjaunot ģimenes dzīvotspēju pēc tēva nāves, un Nira Bergmana balvu saņēmusī filma „Lauztie spārni” (Broken Wings), kas arī ataino ģimenes locekļa zaudējuma atbalsis un vajadzību pēc atzinības. „Pagriezies pa kreisi pasaules malā” (Turn Left At The End of The World) aplūko neiespējamas starpkultūru draudzības imigrantu pilsētiņā tuksneša vidū, un „Aviva, mana mīla” (Aviva, My Love), kas ieguvusi 10 apbalvojumus Izraēlā, Šanhajā un Tokijā.

     

    Eitans Fokss arī ir viens no pieminēšanas vērtajiem režisoriem un starp viņa pazīstamākajām filmām jāmin „Burbulis” (The Bubble), kas ataino mūsdienu pilsētas dzīvi Telavivā uz arābu-Izraēlas konflikta fona, „Josi un Džegers” (Yossi and Jagger) par homoseksuālo mīlestību un vēlmēm Izraēlas bruņotajos spēkos, kā arī „Pastaiga pa ūdens virsu” (Walk on Water). Fokss ir režisējis arī populāro TV seriālu „Florentīna” (1997) par ilūzijas zaudējušiem jauniem izraēliešiem, kas mitinās prestižā Telavivas rajonā, taču dzīvo noplukušā mājā.

     

    Poster of the film "Beaufort", Nominated for an Academy Award as the best foreign-language film
    Plakāts filmai ''Boforts'' Nominēta Akadēmijas balvai par labāko filmu svešvalodā (foto ievietots ar ''Boforts'' producentu atļauju)

     

     

    2007. gadā Izraēlas filmas ieguva daudzus apbalvojumus. Džozefs Sedars tika atzīts par labāko režisoru par filmu „Boforts”, un tā saņēma arī 11 citus apbalvojumus Berlīnes Filmu festivālā. Filma bija arī starp tām citvalodu filmām, kas tika nominētas Oskaram.
    Režisora Drora Šola „Saldie dubļi” (Sweet Mud) ieguva augstāko apbalvojumu Sundance filmu festivālā starptautisko mākslas filmu kategorijā (2007. g.). Deivida Volaka filma „Mans tēvs, mans kungs” (My Father, My Lord) stāsta par ultraortodoksālu ģimeni, kas devusies brīvdienās, Tribekā ir ieguvusi augstāko apbalvojumu ārzemju filmu kategorijā, bet rakstnieka Etgara Kereta un Širas Gefenas režisētā „Medūza” (Jellyfish), Kannās ieguva labākās pirmās pilnmetrāžas filmas apbalvojumu.

     

     

    Negaidīts pārsteigums bija Erana Kolirina filmas „Grupas brauciens”, kas stāsta par ēģiptiešu policistu grupu, kas dodas uz Izraēlu un kuras dalībnieki nomaldās, tādējādi ieraugot valsti no cita skatupunkta, uzvara. Filma Kannās ieguva trīs apbalvojumus: starptautisko kritiķu balvu, Jaunatnes balvu un Jaunu, novatorisku un pārdrošu darbu balvu. 58. Kannu kino festivālā (2002.g.) Izraēlas aktrise Hanna Laslo ieguva balvu kā labākā aktrise par lomu Izraēlas režisora Amosa Gitai filmā „Brīvā zona” (Free Zone). Arī citas filmas un to veidotāji pēdejo gadu laikā ir ieguvuši starptautiskus apbalvojumus.
    Izraēlas filmām gūstot aizvien vairāk panākumu ārzemēs, kino eksports pieaug un vairāk pelnošu, ar citvalstu sadarbībā iecerētu filmu tiek uzņemtas Izraēlā.
     

     

    Israeli cinema
    No Ma'aleh Televīzijas filmu un mākslas skolas arhīviem
    Israeli cinema

    Jeruzalemes sinematēka ir filmu arhīvs, kur atrodamas vairāk nekā 1000 filmas, bibliotēkas, filmu noskatīšanās zāles un izstāžu laukumi. Tajā regulāri tiek demonstrētas filmas par dažādām tēmām, kuras rāda pateicoties sadarbībai ar ārvalstu vēstniecībām, kultūras institūtiem un citām organizācijām, pie tam ar scenāristu, režisoru vai aktieru piedalīšanos. Kopš 1984. gada tur notiek gadskartējs filmu festivāls, kur skatītajs tiek iepazīstināts ar labām filmām. Tāpat tur notiek apmācības kursi pieaugušajiem un tiek piedāvātas dažādas izglītojošās programmas skolniekiem.

    Spīlberga filmu arhīvs ir lielākais arhīvs, kas piedāvā dažādus materiālus par ebreju tēmām, ka arī par ebreju un izraēliešu dzīvi. Šo arhīvu vada speciālisti no Jeruzalemes universitātes un Centrālā Cionistu arhīva. Tā galvenais uzdevums ir savākt un apkopot filmas par ebrejiem un piesaistītajām tēmām un attiecīgi izveidot  katalogu, tādā veidā padarot šos materiālus pieejamus pētniekiem, filmu un televīzijas programmu scenāristiem un režisoriem visā pasaulē.

    Izraēlas Filmu katalogā Jūs atradīsiet informāciju par Izraēlā uzņemtajām filmām un to režisoriem.

     

     

    Festivāli
     
    Jeruzalemes starptautiskais filmu festivāls – festivāls ir sācis darbību 1984. gadā, un tas ir visprestižākais kino notikums Izraēlā. Festivals notiek katru gadu, jūlija mēnesī.
     
    Starptautiskais studentu filmu festivāls – festivāls notiek katru otro gadu, un to organizē Telavivas Universitātes Kino un televīzijas katedra. Festivālā parasti piedalās dalībnieki no vismaz 50 valstīm. Festivāla ietvaros notiek gan darbu konkurss, gan meistarklases un izstādes
     
    Arābu Kino maratons – Festivāls tiek organizēts katru gadu, arābu kultūras mēneša ietvaros. Tā laikā tiek rādītas gan Izraēlas arābu autoru, gan citu arābu valstu autoru filmas.
     
    „Kaimiņi” („Neighbours”) – Haifas Starptautiskais filmu festivāls - Festivāls ir dibināts 1983. gadā un pievēršas Visusjūras reģiona kultūrai.

     

     
  •  

  • Pirmsākumi

  •  
    ​1896. gada brāli Lemjēri bija piemie, kas aizsūtīja uz tā laika Palestīnu savu operatoru, lai viņš nofilmētu eksotiskus skatus, ko varētu paradīt franču skatītājiem. Rezultātā tika uzņemta mēmā filma „Palestīna 1896. gadā”, kur varēja redzēt panorāmiskus skatus no vecās Jaffas ostas, Betlēmes, Jeruzalemes un, kur īpaši tika akcentēti arābu nacionālie apģērbi un ierašas. Filmēšanas laikā stacionāro kameru novietoja uz vilciena platformas,  kas lēnām brauca cauri kalnainajiem reģioniem, kas ieskauj Jeruzalemi. Attēla kvalitāte bija tiem laikiem izcili laba.
    Savukārt, 1903. gadā Edisona kompānija aizsūtīja uz Svēto Zemi savu fotogrāfu komandu iemūžināt tās ainavas.
    1911. gadā Mjurejs Rozenbergs, britu ebrejs, aizceļoja uz Svēto Zemi un pirmo reizi nofilmēja Svētās Zemes skatus, kuros redzami ebreji. „Pirmā filma par Palestīnu” ir mēmā filma, kurā redzami skati, kur ebreji pielūdz Dievu pie Raudu mūra un, kur viņi apstrādā zemi.
    1913. gadā „Kalema Filmas” ar britu režisoru Sidniju Olkotu, uzņēma drāmu par Jēzus dzīvi „No silītes līdz krustam”.
     

  • Britu mandāta periods

  •  
    ​Britu mandāta laikā (1920 – 1948. g.) filmas par ebrejiem nozīmīgiem politiskajiem jautājumiem Svētajā Zemē kļuva par ietekmīgu ieroci augošajai Cionistu kustībai. 1907. gadā Svētajā Zemē no Ukrainas ieradās Jākovs Ben Dovs (1982  – 1968). 1917. gadā viņš nofilmēja ģenerāļa Alenbija ierašanos Jeruzalemē, ka notika vēl pirms viņa pirmās filmas „Jūdeja atbrīvota”. Viņa „Atgriešanās Cionā” (1920–1921) apvieno atsevišķu notikumu vēsturisko skatījumu. Kā nozīmīgākos sižetus var minēt,- Zevs Žabotinskis Akko cietumā un Vinstona Čērčila vizīte tā laika Palestīnā 1921.gadā. Šie materiāli tika plaši rādīti ārzemēs un nebūt ne pārsteidzoši, pieminēti arī Kafkas memuāros. „Nācijas atdzimšana” (1923), kas tika pārtulkotu 13 valodas, bet „Pavasaris Izraēlas zemē” (1928) tika izplatīts 56 valstīs.
    Baruhs Agadati (1895 – 1976) kopā ar savu brāli, operatoru Iciku, atvēra „AGA Filmas & Co” studiju, kas filmēja kinohronikas, kā arī pirmās skaņu filmas tā laika Palestīnā. „Tā ir Tā zeme” (1935). Šajā filmā dokumentālie kadri ir sakombinēti ar dramatiskiem sižetiem. Tie atspoguļo vēsturi 50 gadu garumā kopš laikiem, kad pirmie cionistu nometnieki ieradās Rišona-Lecionā 1882. gadā.
    Juda Lemans ir uzņēmis visai līdzīga stila un satura filmu „Apsolītā Zeme” 1934. gadā. Tā tika uzņemta speciāli, lai piesaistītu līdzekļus. Filmā tika atainota „pionieru” dzīve, apstrādājot zemi un dzīvojot kopīgā saimniecībā.
    Vācijas Cionistu apvienība uņēma filmu „Hatikvah: Cerība” (1936), kas skaidroja Cionisma būtību un aicināja ebrejus atgriezties savā etniskjā Dzimtenē. Raugoties no šodienas skatu punkta, šī filma ir dzīvs atgādinājums tam, kas varēja būt, ja Cionistu kustībai būtu izdevies izglābt vairāk ebreju no nacistu zvērībām.
     

  • Periods pirms Izraēlas valsts dibināšanas

  •  
    ​Laika periodā pirms valsts dibināšanas, īpaši pēc II. Pasaules kara, tika uzņemtas virkne informatīvo filmu. „Cīņa par izdzīvošanu” (1947) stāsta par ciešanām koncentrācijas nometnē, „Māja tuksnesī”, savukārt, vēsta par tuksneša apzaļumošanu un apūdeņošanu. „Šī diena ir pienākusi” apkopo dokumentālos kadrus par nelegālajiem emigrantiem uz tā laika Palestīnu, Neatkarības karu, valsts pasludināšanu utt.
    Natans Akselrods (1905 – 1987) bija visražīgākais šī perioda režisors, kurš faktiski izveidoja un attīstīja savu karjeru tieši filmindustrijas jomā. Viņa darbība noradīja arī uz filmindustrijas komercializācijas sākumu.
    Kopā ar Haimu Halahmi (1902 - 1979), Akselrods strādāja pie divām mākslas filmām. „Reiz bija...” (1932) ir mākslas īsfilma, komēdija par Purima gājienu Telavivā. Tā ir arī pirmā mākslas filma ivritā. „Odeds klejotājs”  (1932) ir pirmā pilnmetrāžas mākslas filma ivritā, un tā parāda gan Izraēlas ģeogrāfiskās īpatnības, gan valsts sasniegumus. „Pāri drupām” (Natans Akselrods un Alfreds Volfs, 1938) parāda ebreju tautas traģēdiju Eiropā.
    Tajā pašā laikā, kad vietējā filmindustrija uzņēma nopietnas attīstības gaitu,  parādījās arī nopietna interese no ārzemju producentiem. Viens no nozīmīgākajiem ārzemju projektiem šajā laikā bija poļu režisora Aleksandra Forda filma „Sabra” (1933). Viņš ieradās Palestīnā un strādāja ar aktieriem no Habima teātra.
    Tajā laikā tika realizēti vairāki starptautiskie projekti, kuros piedalījās Amerikas un Izraēlas zemes ebreji. „Manas tautas sapnis” (1934) ir episks vēstījums  par Svēto Zemi.
    Helmars Lerskis (1871 – 1956) ir dzimis Strasbūrā, emigrējis uz ASV, kur strādāja par aktieri. 1932. gadā viņš pārcēlās uz Svēto zemi, un viņa pirmais lielais darbs tur bija „Awodah” („Darbs”, 1935), kas bija veltīts Izraēlas zemes „pionieriem”. Tā bija monumentāla dokumentālā filma ar Pola Deso mūziku. „Awodah” ir ievērojams darbs, pateicoties tajā izmantotajām ēnu spēlēm, kompozīcijai, īpašajiem leņķiem filmējot un citām tehniskām īpatnībām. „Rīt būs brīnišķīga diena” (1947) ir dokumentāla drāma, kas vēstī par kāda jaunieša emocionalajām problemam un rehabilitāciju, pielāgojoties normālai dzīvei pēc ieslodzījuma koncentrācijas nometnē. „Awodah” un „Rīt būs brīnišķīga diena” izteikti parāda 20-o un 30-o gadu Eiropas kinoskolas ietekmi.
    Meirs Levins (1905  - 1981), vēl viens ārzemju kinoproducents, Amerikas ebrejs, romānu rakstnieks  un žurnālists arī ir devis nozīmīgu ieguldījumu Izraēlas kinoindustrijas attīstībā laika periodā pirms valsts dibināšanas. 1947. gadā viņš uzņēma divas filmas „Mana tēva nams”, kas vēstīja par bērnu, kas izdzīvojis kara  šausmas meklē savus vecākus un „Nelegāļi”, kas izseko to cilvēku gaitām, kas no Eiropas dodas uz Palestīnu. Šīs filmas ir agrīni piemēri, tam kā tiek apvienoti dramatiskie un dokumentālie sižeti.
    Daudzas no šīm filmām no kinematogrāfijas viedokļa ir interesantas arī šodien. Izvērtējot filmas pēc to satura, jāatzīst, ka tie ir darbi, kas ir veidoti, lai nodotu skatītājam kādu konkrēto vēstījumu.
     

  • Valsts agrīnie gadi

  •  
    ​Pirmajos gados pēc Ben Guriona pasludinātās neatkarības deklarācijas, filmas atspoguļoja vispārīgus sociālos jautājumus. Tajās bija atspoguļoti Neatkarības kara varoņdarbi; daudzo imigrantu ieceļošana; konflikti starp dažādas izcelsmes ebrejiem un arī starp ebrejiem un arābiem; problēmas ar kurām sastopas Holokaustu pārdzīvojušie, utt.
    Pirmā filma ivritā, kas tika uzņemta pēc kara bija Amrama Amara „Pamiers” 1950.gadā. Tā bija komēdija – melodrāma, kas parādīja atsķirīgo dzīvi pilsētā un kibucos, bet tā, diemžēl, pazuda no ekrāniem ātri vien pēc pirmizrādes Telavivā.
    Daudzas 50-o un 60-o gadu filmas Izraēlā rāda Neatkarības kara dramatiskās cīņas. Visiespaidīgākā no šī filmu klāsta ir ASV un Izraēlas kopražojuma filma „Kalns Nr. 24 neatbild” (Torolds Dikinsons, 1954). Tajā romantiski notikumi ir iekļauti vēsturiskas melodrāmas sižetā.
    Pirmajos gados kopš valsts dibināšanas ieradās daudz imigrantu, un, protams, viņu vidū bija daudz kinorežisoru. Pazīstamākie bija Larijs Frišs no ASV, Nuri Habibs no Irakas, Arie Lahola no Čehoslovakijas, Natans Gross no Polijas, Efraims Kišons no Ungārijas un Ilans Eldads no Dienvidslāvijas.
    50-os gados Larijs Frišs uzņēma 3 mākslas filmas un virkni dokumentālo filmu. Vispazīstamākā no viņa mākslas filmām ir „Telavivas taksometrs” (1954). Bez tam šī ir arī pirmā filma, kas pilnībā ir uzņemta Izraēlā.
    Irakā dzimušais Nuri Habibs, savā filmā „Bez Dzimtenes” (1956) atspoguļo problēmjautājumus ar kuriem sastapušies ebreju imigranti no Jemenas. Agrīnajos 50-os gados imigranti tika izmitināti nometnēs, kuras pazina ar nosaukumu „ma’abarot” jeb telšu pilsētiņas. Arī Arie Lahola savā filmā „Telšu pilsētiņa” (1951) atspoguļoja klasiskās imigrantu nelaimes: nopietnas fiziskās un sociālās problēmas un kultūrstresu. Filmā ir apvienoti divi galvenie tā laika problēmjautājumi: jauno imigrantu, to skaitā arī Holokaustu pardzīvojošo, uzņemšana valstī un konflikti starp aškenazi un šepardi izcelsmes ebrejiem.
    Noteikti būtu jāatzīmē fakts, ka līdz 1968. gadam, iekams sākās televīzijas pārraides, kinožurnāli un dokumentālās filmas bija galvenie pašmāju un arī starptautisko ziņu avoti Izraēlas iedzīvotājiem.
     
     

  • 60-ie un 70-ie – pagrieziena punkts

  •  
    ​Šis laika periods bija sava veida pagrieziena punkts, jo cilvēkiem formējās jauna sociālo realitāšu apziņa. Tas bija periods, kad veidojās Izraēlas vidusšķira un radās unikālā Izraēlas kultūra. Tas bija laiks, kad filmu režisori Izraēlā saka attīstīt savu unikālo pieeju filmu žanriem.
    Uri Zahars, dzimis 1936. gadā, Telavivā, izveidoja parodijas žanru, kas tieši „uzbruka” Izraēlas sabiedrības „svētajām govīm”. Viņa personīgais stils filmās „Caurums Mēnesī” un „Trīs dienas un bērns” bruģēja attīstības ceļu jaunam, emocionālam psiholoģiskas drāmas žanram, kas tiek uzskatīts par jauno Izraēlas kino vilni.
    Efraims Kišons attīstīja īpašu komēdijas žanru, ko izpušķo sadzīviska  rakstura komentāri. Menahems Golans deva jaunu sparu filmindustrijas attīstībā, uzņemot etniskās filmas um izklaidējoša rakstura piedzīvojumu filmas. Golana veiksmīgais „Eldorado” un Kišona „Salah” pavēra ceļu daudzām etniskajām komēdijām un melodrāmām, kuras vēlāk kļuva pazīstamas kā „Burekas” filmas. Pieminētie trīs režisori kļuva par noteicošo Izraēlas filmindustrijas spēku, kas atspoguļoja tā laika reālijas.
    Sešu dienu karš 1967. gada jūnijā bija robežlīnija Izraēlas vēsturē, kas savā ziņā izraisīja heroisma atdzimšanu Izraēlas filmās, kā arī rosināja atainot filmās psiholoģiskās problēmas ar kurām sastopas cilvēks pārdzīvojot zaudējumus. (Uri Zohars, „Katrs salašņa par ķēniņu”, 1968; Gilberta Tofano, „Ielenkums”, 1969) .
    Jom Kipur dienas karš 1973. gadā izraisīja jaunu paškritikas un introspekcijas ēru, kas nomainīja heroisma periodu Izraēlas kino. Filmas bieži pievērsās militāras dabas jautājumiem, kā arī šis periods kopumā bija nozīmīgs dokumentālā kino attīstībā.
    Galvenā loma dokumentālā kino attīstībai Izraēlā ir Izraēlas Filmu servisam. Tas atrodas Izraēlas Izglītības un kultūras ministrijas pakļautībā un ir galvenā, valdības atbalstītā, filmu uzņemšanas institūcija, ar kuras atbalstu ir uzņemtas vairāk nekā 2000 filmas un televīzijas programmas. Pirmos 30 gadus to vadīja Jigaels Efrati. Izraēlas Filmu serviss nodrošina apmācību un pieredzes apmaiņu Izraēlas režisoriem, operatoriem un scenāristiem.
    1968. gadā, periodā pēc 6 dienu kara, darbu uzsāka Izraēlas televīzija. 1968. gada aprīlī sākās televīzijas darbinieku apmācība, ko veica ārzemju speciālisti. Jau septembrī tika uzsākta daļēja raidīšana. Gada laikā ITV raidīja 2-3 stundas katru dienu; dažu gadu laikā ITV jau varēja piedāvāt dažādas filmas privātajām kompānijām, tadējādi atbalstot vietējo filmu industriju.
    60-os un 70-os gados paradījās jauns Izraēlas kino novirziens, saukts par „Kayitz” kustību. („Kayitz” ivrita literārajā valodā nozīmē „vasara”, un tā arī tiek apzīmēts Izraēlas kino jaunais vilnis.) . Šim „Kayitz” periodam ir raksturīgas filmas, kas parāda indivīda iekšējās mokas, vientulību un depresiju. Paralēli visam, „Kayitz” kustības režisori sastapās ar sarežģītu dilemmu: no vienas puses, - uzņemt mākslas filmas labā starptautiskā kino līmenī, bet no otras puses, iztapt publikai, kas filmās meklēja izklaidi un izvairīšanos no ikdienas problemām. Bez tam, tas viss notika laikā, kad Izraēlas valdība gribēja redzēt kinoindustriju attīstamies  bez īpaša atbalsta.
    Nopietns valdības atbalsts sākās ar Izraēlas Filmu atbalsta fonda dibināšanu 1979. gadā. Šis fonds tika dibināts ar Izraēlas Rūpniecības un tirdzniecības ministrijas un Izraēlas Izglītības un kultūras ministrijas  atbalstu. Šis fonds nodrošināja ievērojamu finansējumu filmām, pamatojoties uz iespējamo peļņu. Līdz ar to kinoindustrija ieguva pastāvīgas un oficiāli atzītas kultūras formas statusu.
     

  • 80-ie un 90-ie – attīstīta sabiedrība

  •  
    ​80-os gados uz ekrāniem parādījās filmas par arābiem un arābu –ebreju attiecībām. Pilnīgi pretēji agrāko periodu filmām, šīs filmas atspoguļo pilnīgi atšķirīgu arāba tēlu. Arābi vairs nebija bezpersoniski, stereotipiski ienaidnieki. Viņi tika parādīti kā indivīdi ar izteiktu politisko apziņu, cilvēciskām vajadzībām un humora izjūtu. Dažas no šīm filmām ir ļoti pesimistiskas un beidzas ar vardarbību, traģiski. Citas filmas, savukārt, piedāvā pārdomāt to, kā sadzīvot un sniegt savstarpēju atbalstu tur, kur valda brutalitāte un karš. Lai kā, šie darbi parāda savstarpēju (ebreji-arābi) vēstures, dilemmu un tiesību  atzīšanu un pieņemšanu.
    Pēdējo gadu laikā no ekrāniem ir pazudis arī sievietes – ebreju mātes tēls, kas nemitīgi ziedojas un pašuzupurējas. To vietā ir nākuši dažādu režisoru uzņemtie vēstījumi par sievietēm un viņām aktuālām tēmām.
    Vēl viena būtiska tēma, kas būtu jāpiemin kā raksturīga šim periodam ir etnisko sakņu apzināšana. Pēc grūtā pārejas perioda un krīzes situācijām, kas saistītas ar pārbraukšanu, imigrantu grupas Izraēlā parasti izvēlējās dzīvot mazās kopienās. Šīs mazās kopienas faktiski veidoja izteiktas etniskas grupas, kas attīstījās paralēli lielajai kopienai. Pieaugušais etnisko tēlu atainojums parāda Izraēlas sabiedrības attīstību, kas vairs tik ļoti neinteresējās par globālām un politiskām tēmām, bet gan pievērsās cilvēcisko problēmu klāstam.
     
    Izraēlas kino ir mākslas forma, kas pēdējo 70 gadu laikā ir atspoguļojusi Izraēlas cilvēku. Savā īsajā mūžā, Izraēlas kino faktiski ir izraēlieša pašportrets. Šajā relatīvi īsajā laikā Izraelas kino ir transformējies no sabiedriskajām uz personiski individuālajām  tēmām, no „pionieru” laika heroisma uz ikdienišķo materiālismu, no personīgā egotisma uz mūsdienīgām reālijam, kur izraēlietis sastopas ar aplenkumu un briesmām, kur arābi ir ne tikai ienaidnieki, bet arī kaimiņi, kurus jāsaprot un ar kuriem jāsadzīvo.