Izraēlieši no Ēģiptes atgriežas Izraēlas zemē ''Mozus'' Mikelandželo, Svētā Pētera bazilika Romā

Izvešana un apmetņu veidošana

Pēc 400 verdzībā pavadītiem gadiem izraēļus brīvībā izveda Mozus, kuru, atbilstoši bibliskajam stāstam, izvēlējās Dievs, lai tas izvestu savu tautu no Ēģiptes un nogādātu atpakaļ Izraēla zemē, kas bija apsolīta to ciltstēviem (13. - 12. gs. p.m.ē.). Viņi klīda pa Sīnaja tuksnesi 40 gadus, kur tie kļuva par vienotu tautu un saņēma Toru (piecas Mozus grāmatas jeb Pentateihu), kurā ietverti desmit baušļi un kas viņu monoteistiskajai ticībai piešķīra formu un saturu.

Izvešana no Ēģiptes (13. gs. p.m.ē.) atstāja neizdzēšamas pēdas ebreju tautas atmiņā un kļuva par brīvības un neatkarības universālu simbolu. Katru gadu ebreji svin Ebreju Lieldienas, šavut un sukotu (būdiņu svētkus), pieminot tā laika notikumus.

Nākamo divu gadsimtu laikā izraēlieši iekaroja lielāko daļu Izraēla zemes un kļuva par lauksaimniekiem un amatniekiem; tas radīja ekonomiskās un sociālās dzīves saliedēšanos un nostiprināšanos. Relatīvi miera periodi mijās ar karadarbību, kuras laikā cilvēki apvienojās ap līderiem, ko dēvēja par tiesnešiem un kuri bija izvēlēti savu politisko un militāro prasmju dēļ, kā arī pateicoties līderim raksturīgajām īpašībām.

Uz cilts principiem balstītās organizācijas vājie punkti, saskarē ar draudiem, jo radīja filistīnieši (''jūras tauta'' no Mazāzijas, kas apmetās uz dzīvi Vidusjūras krastā), noveda pie nepieciešamības pēc vadītāja, kas apvienotu ciltis un nostiprinātu savas pozīcijas un tās savukārt tiktu nodotas pēc pēctecības principa.

Ķēniņš Dāvids izveidoja Jeruzalemi kā monarhijas galvaspilsētu Īkšķa lieluma ziloņkaulā izgrebts garnātābols ar uzrakstiem senebreju valodā, iespējams no Pirmā tempļa perioda Jeruzalemē, 8. gs. p. m. ē. (Izraēlas muzejs, Jeruzaleme)

Monarhija 

Pirmais ķēniņš Zauls (1020. g. p.m.ē.) bruģēja ceļu no brīvas cilšu organizācijas uz pilnvērtīgu monarhijum ko turpināja viņa pēctecis Dāvids.

Ķēniņš Dāvids (1004.-965. g. p.m.ē.) nodibināja savu karaļvalsti kā galveno varas orgānu šajā reģionā, vadot virkni militāru ekspedīciju, to skaitā galīgo uzvaru pār filistīniešiem un draudzīgu apvienību izveidošanu ar blakusesošajām karaļvalstīm. Attiecīgi viņa pārvaldība tika atzīta no Ēģiptes robežām un Sarkanās jūras līdz pat Eifratas krastiem. Savā zemē 12 izraēļu ciltis viņš apvienoja  vienā karaļvalstī, un galvaspilsēta Jeruzaleme ar moharhiju atradās valsts nacionālās dzīves centrā. Bibliskajā tradīcijā Dāvids ir atainots kā dzejnieks un mūziķis, kura vārsmas ir iekļautas Psalmu grāmatā.

Pēc Dāvida valdīja viņa dēls Salamans (965. - 930. g. p.m.ē.), kurš deva savu ieguldījumu karaļvalsts stiprināšanā. Salamans nodrošināja mieru savā karaļvalstī, slēdzot līgumus ar kaimiņzemju karaļiem un ar politiski motivētu laulību palīdzību, tādējādi padarot to vienlīdzīgu ar citām tā laika lielvalstīm. Viņš palielināja ārējās tirdzniecības apjomu un veicināja pašmāju labklājību, pateicoties lielu uzņēmumu izveidei un attīstībai, piemēram, vara raktuvēm un metāla kausēšanai, arī lielu pilsētu būvniecībai un ekonomiski un stratēģiski svarīgo veco pilsētu nostiprināšanai. 

Šo panākumu augstākais punkts bija Jeruzalemes templis, kas kļuva par ebreju tautas nacionālās un reliģiskās dzīves centru. Bībelē Salamanam tiek piedēvēta Gudrības grāmata un Augstās dziesmas grāmata

Izraēlas Senlietu pārvalde

Garīdznieku svētība

Sīnajā, ar 7. gs. p.m.ē. datētajā, Jeruzalemē atrastajā sudraba rullī ir ietverta garīdznieku svētība:

"Tas Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasargā! Tas Kungs lai apgaismo savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs! Tas Kungs lai paceļ savu vaigu uz tevi un lai dod tev mieru."
(4.Moz. 6:24-26)

Taisnības un tikumības nepieciešamības vadīti

Pravieši

Reliģiskie gudrajie un harismātiskās figūras, kuriem tika piedēvēta dievišķās atklāsmes dāvana, sludināja monarhijas pastāvēšanas laikā un vēl gadsimtu pēc Jeruzalemes sagraušanas (586. g. p.m.ē.)

Praviešus, būdami vai nu ķēniņu padomnieki reliģijas, ētikas un politikas jautājumos vai to kritiķi, pamatojoties uz viņu kā starpnieku pozīciju starp cilvēku un Dievu, vadīja nepieciešamība pēc taisnības un viņu vārdam bija liela ietekme uz ebreju tikumisko dzīvi. Viņu piedzīvotās atklāsmes prozā vai dzejā tika pierakstītas grāmatās, no kurām daudzi teksti tika iestrādāti Bībelē.

Pēc Salamana valdīšanas laika sacelšanās noveda pie 10 ziemeļu cilšu atšķelšanās Seal bearing the inscription to Shema, servant of Jeroboam, from Megiddo (Israel Antiquities Authority)

Sašķeltā monarhija

Salamana valdīšanas perioda beigas aptumšoja vienas tautas daļas neapmierinātība, kurai bija jāmaksā augsta cena par valdnieka ambiciozajām iecerēm. Tikmēr labvēlīgāka attieksme pret savu cilti raisīja pieaugošu pretestību starp monarhiju un cilts separātistiem.

Pēc Salamana nāves (930. g. p.m.ē.) atklāta sacelšanās noveda pie 10 ziemeļu cilšu atšķelšanās un valsts sadalīšanās Ziemeļu karaļvalstī Izraēlā un Dienvidu karaļvalstī Jūdejā, kas atradās uz jūdu un benjaminu cilšu zemēm.

Jeruzaleme, ja es būšu aizmirsis tevi... ''Pie Babilionas upēm''  E.M. Lilien

Pirmā trimda (586-538. g. p.m.ē.)

Babiloniešu ienākšana pielika punktu Pirmā tempļa periodam, taču nesarāva ebreju tautas saikni ar Izraēlas zemi. Sēžot pie Babilonas upes, ebreji solījās paturēt prātos savu tēvzemi:

Jeruzaleme, ja es būšu aizmirsis tevi, lai tiek aizmirsta mana labā roka! Mana mēle lai pielīp pie aukslējām, ja es neatcerēšos tevi, ja Jeruzalemi nebūšu vēlējies pāri par savu vislielāko prieku
.(Psalmi 137:5-6)

Trimda Babilonijā, kurai sekoja Pirmā tempļa sagraušana (586. g. p.m.ē.) iezīmēja ebreju diasporas aizsākumus. Tad sāka attīstīties arī jūdaisma reliģiskais ietvers un dzīvesveids ārpus Zemes, beigu beigās nosakot tautas nacionālā gara izdzīvošanu un garīgo identitāti, piepildot to ar pietiekami spēcīgu dzīvotgribu, lai pasargātu savas tautas nākotni.