Ivrita alfabēts

Ivrits ir Izraēlas Valsts valoda.  Lai gan tajā praktiski pārtrauca runāt m.ē. 200. gadā, ebreji to turpināja lietot kā „svēto valodu” liturģijās, filozofiskajos rakstos un literatūrā. 19. gadsimta beigās ivrits kļuva par moderns kultūras izteiksmes veids un kļuva par nozīmīgu faktoru nacionālās atdzimšanas kustībai, kas sasniedza savu kulmināciju politiskajā cionismā. Britu mandāta laikā ivritu līdz ar angļu un arābu valodām atzina par oficiālu valodu. To sāka lietot ebreju organizācijas un izglītības iestādes. Prese un literatūra ivritā piedzīvoja savu uzplaukumu, rodoties jaunai autoru un lasītāju paaudzei. Šodien ivrits ir bagāta, daudzkrāsaina un dzīva valoda. No kādiem 8000 vārdu, ko lietoja bibliskajos laikos, ivrita vārdu krājums ir paplašinājies uz vairāk nekā 120000 vārdiem. Valodas formālā lingvistiskā attīstības ir 1953. gadā dibinātās Ivrita akadēmijas kompetencē.

Eliezers Ben-Jehuda (Eliezer Ben-Yehuda) (1858-1922) vadīja ivrita, kā sarunu valodas, atdzimšanu. Pēc pārcelšanās uz Izraēlas zemi 1881. gadā, viņš rosināja ivrita lietošana gan mājas sadzīvē, gan skolā. Viņš radīja tūkstošiem jaunu vārdu, izveidoja divus periodiskos izdevumus ivritā, kā arī iesaistījās Ivrita valodas komisijas (1890) izveidē. Tāpat viņš strādāja pie 17 sējumu „Senebreju un mūsdienu ivrita lielās vārdnīcas”, sastādot vairākus tās sējumus. Darbs pie vārdnīcas tika uzsākts 1910. Gadā,  un to pabeidza E. Ben-Jehudas otrā sieva un viņa dēls 1959. gadā.       

Foto: Studio Rami & Jacky

Pirmā proza mūsdienu ivritā radās, pateicoties ieceļojušajiem autoriem. Lai arī viņu saknes bija meklējamas visā plašajā pasaulē un daudzas tradīcijas bija cēlušās no Austrumeiropas ebreju mantojuma, viņu darbos galvenokārt bija  aprakstīti radošie sasniegumi Izraēla zemē, kur viņi bija ieradušies ar cionistu moto vadīti: „celt un caur to tikt celtiem”.

Piezīme: Visas saites uz informāciju par autoriem ir no Ivrita literatūras tulkošanas institūta (Institute for the Translation of Hebrew Literature) mājaslapas.

Josefu Haimu Brenneru (Yosef Haim Brenner) (1881-1921) un Šmuelu Josefu Agnonu (Shmuel Yosef Agnon) (1888-1970), kuri veicināja ivrita prozas attīstību 20. gadsimtā, daudzi uzskata par modernās ivrita literatūras pamatlicējiem.

Nākamo divu dekāžu laikā spalvas meistari eksperimentēja ar stāstījuma formām un dažādiem prozas stiliem, tostarp psiholoģisko reālismu, alegorijām un simbolismu. Tāpat mūsdienu rakstniecība plaši piekopa spekulācijas un pauda kritiku par Izraēlas politikas tendencēm un sabiedrības paražām. 

Foto: J. Malcolm

1980-ie un 1990-ie  gadi liecināja par intensīvu literāro aktivitāti, kā rezultātā ievērojami pieauga izdoto grāmatu skaits. Vienlaicīgi vairāki izraēliešu rakstnieki guva starptautisku atzinību, kur sevišķi jāpiemin  Amoss Ozs, A.B. Ješua, Jorams Kaniuks, Ārons Apelfelds (Aharon Appelfeld), Dāvids Šahars (David Shahar), Dāvids Grosmans (David Grossman) un Meirs Šalevs (Meir Shalev). Trīs paaudžu mūsdienu rakstnieku darbs raksturo šī laika prozu kā ticību tam, ka literatūra ir instruments, kas lasītājiem palīdz izprast sevi kā personības un daļu no vides, kurā tie dzīvo. Daudzi no šiem rakstniekiem pievēršas mūsdienu dzīves politiskajām un morālajām dilemmām Izraēlā – jo īpaši, Amoss Ozs, Dāvids Grosmans un Meirs Šalevs. 

Atjaunotie centieni pārvarēt Eiropas holokausta traģēdijas atstātās pēdas ir noveduši pie jaunām izteiksmes formām, kas tiek izmantotas, lai pieskartos tiem pamatjautājumiem, kurus var skatīt tikai laika un vietas šķērsgriezumā, integrējot attālumu un iesaistīšanos (Ārons Apelfelds, Dāvids Grosmans, Ješua Kenazs (Yehoshua Kenaz), Aleksandrs un Jonata Senedi (Alexander and Yonat Sened), Nava Semele (Nava Semel), u.c.). Grosmana „Paskaties aiz: Mīlestība”, liek paraudzīties uz pasauli no zēna Momika skatu punkta, kas pārdzīvo holokausta atstātās pēdas savā ģimenē. Šī grāmata šķiet ir labākais šīs tēmas literārais piemērs. 

Izraēlas literatūrā parādās arī agrāk neskartas tēmas, tostarp vide arābu ciematos  (Antons Šamass (Anton Shammas) – arābu-kristiešu rakstnieks un Sajeds Kašua (Sayed Kashua), izraēliešu- arābu žurnālists un rakstnieks), ortodoksālo ebreju pasaule, kur viņi apzināti nošķir sevi no modernās sabiedrības (Josi Birsteins (Yossl Birstein)), dzīvesveids Jeruzalemes hasīdu kvartālos (Haims Beers (Haim Be'er)) un mēģinājumi risināt neticīgo ļaužu eksistenciālos jautājumus, laikā, kad sekulārās ideoloģijas sabrūk un reliģiskais fundamentālisms pieņemas spēkā (Ichaks Orpazs-Auerbahs (Yitzhak Orpaz-Auerbach)).

 Vēl viena svarīga tēma, kura parādījās vairāku, sefardu izcelsmes, izraēliešu autoru darbos, bija jauno, atsvešināto arābu imigrantu vieta sabiedrībā (Sami Mihaels (Sami Michael), Alberts Svisa (Albert Suissa), Dans Benaja Seri (Dan Benaya Seri)). Citi autori, savukārt, pētīnja tādas universālas dabas tēmas, kā demokrātija un taisnīgums sabiedrības, kas ir pakļauta nemitīgiem izaicinājumiem  vairumā dzīves jomu, kontekstā (Ichaks Ben-Ners (Yitzhak Ben-Ner), Jorams Kaniuks, Dāvids Grosmans, Amoss Ozz).

Literārās dzīves priekšplānā izvirzījās virkne autoru –sieviešu, kas rakstīja ne tikai  par vispārīgam tēmām, bet arī atspoguļoja tās sievietes pasauli, kura apzinās savu vietu gan ebreju tradīcijā, gan cionisma kustībā  (Amālija Kahana- Karmona (Amalia Kahana-Carmon), Hanna Bat-Šahara (Chana Bat-Shahar), Šulamita Harevena (Shulamit Hareven), Šulamita Lapida (Shulamit Lapid), Ruta Almoga (Ruth Almog), Saviona Lībrehta (Savion Liebrecht) un Batja Gura (Batya Gur). Š. Lapida un B. Gura pievērsās arī detektīvliteratūras žanram un saņēma kritiķu atzinību gan Izraēlā, gan ārvalstīs, kur viņu darbi tika tulkoti. 

Relatīvi nesen ir uzplaukusi jauna rakstnnieku paaudze, kas savos darbos atsakās no izraēliešu dzīves pieredzes un atspoguļo daudz universālākas, bieži vien no visa atsvešinātas, dziļi sirreālas un idiosinkrātiskas dabas tendences. Daži no šiem literātiem (Judīte Kacira (Yehudit Katzir), Etgars Kerets (Etgar Keret), Orlija Kastela-Blūma (Orly Castel-Blum), Gadi Taubs (Gadi Taub), Irita Linora (Irit Linor) un Mira Magena (Mira Magen) ir kļuvuši gandrīz par kulta rakstniekiem, un viņu jaunajām grāmatām jau ir garantēta vieta bestselleru topa virsotnēs gan Izraēlā, gan nereti arī. Pēdējo gadu laikā Etgars Kerets ar savām īsstāstu izlasēm ir kļuvis iecienīts autors Eiropas lasītāju vidū. Piemēram, viņa grāmata „Pazudušais Kisindžers” ("Missing Kissinger"), kas ir izdota arī lietuviski (2012), ir saņēmusi vairākus prestižus literatūras apbalvojumus.

"When the eyes open" Snow on the mountains Above the High Places and above Jerusalem. Come down O Jerusalem and return my child to me. Come O Bethlehem and return my child to me. Come high mountains come winds come floods in the harbors and return my child to me. And even you, O bent bulrush, Thin stalk in the stream, Stringy desert bushes, return my child to me as the soul returns to the body when the eyes open. Dalia Ravikovitch Translated by: Chana Bloch and Chana Kronfeld Starptautiskais dzejnieku festivāls Jeruzalemē, Mishkenot Sha'ananim - Plakāta autors Rafī Etgars (ar mākslinieka atļauju)

Dzeja ivritā jeb senebreju valodā ir rakstīta kopš senseniem laikiem. Pagātnes autoru dzeja apvieno gan reliģiskas un nacionālas tēmas, gan arī personisko pieredzi, kas ir kļuvusi par dominējošo tēmu mūsdienās. Ierastā dzejas tradīcija tika mainīta t.s. ebreju renesanses laikā (1781–1881). Tas notika līdz ar ebreju dzīves sekularizāciju un cionisma kustības attīstību 19. gadsimtā. Galvenie pieminamie autori, kuri kļuva populāri šā perioda beigās un 20. gadsimta sākumā emigrēja uz Palestīnu, ir Haims Nahmans Bjaliks (Hayyim Nachman Bialik) (1873–1934) un Sauls Černičovskis (Shaul Tchernichovsky) (1875–1943).

Bjalika darbos bija jaušama viņa uzticība un pieķeršanās ebreju renesanses idejām. Viņš rakstīja gan garas episkas poēmas par ebreju vēstures tēmām, gan arī mīlas liriku un dzejoļus par dabu.
Černičovskis pievērsās lirikai, episki dramatiskajam žanram, balādēm un alegorijām. Viņa valoda sasaucās ar rabīnu rakstu valodu un stipri atšķīrās no Bjalika idiomām, kuras gan bija ietekmējušās no Bībeles tekstiem, tomēr vairāk iekļāvās sarunvalodas stila robežās. Gan Bjaliks, gan Černičovskis pārstāvēja to paaudzi, kas būvēja tiltu no senās ebreju poēzijas uz moderno dzeju.

Mūsdienu ebreju dzejas lauks šodien ir polifonija, jo veido vairākas paaudzes, pavisam jaunu un brieduma gadu dzejnieku kopāpastāvēšana. Radošās grupas pārstja Meira Vīzeltēra (Meir Wieseltier) prozaiskā, ar žargoniem piesātinātā un tiešā rakstības maniere noraida jebkādu romantismu un rosina uztvert Telavivu kā realitātes simbolu. Jaira Harvica (Yair Hurvitz) atturīgās vāsmas pauž smalkas skumjas par paša cilvēka mirstīguma apjausmu. Jona Valaha (Yona Wallach) sevi piesaka sarunvalodas, sarkastiskos toņos, izmantojot arhetipiskus un reliģiskus motīvus, Freida simbolismu, dažkārt arī brutālu sensualitāti, ritmiskus atkārtojumus un garas asociāciju virknes. Starp citiem mūsdienu dzejniekiem minami Ašers Reihs (Asher Reich), Araija Sivans (Aryeh Sivan), Ronijs Someks (Ronny Someck) un Moše Dors (Moshe Dor). 

Jaunākās paaudzes dzejā dominē individuālisms un apjukums, raksturīgi aizvien īsāki dzejoļi, kuri izteikti sarunvalodā bez atskaņām, pavisam brīvā ritmā. Šāda veida piemērus var atrast Transilvānijā dzimušā dzejnieka Agi Mišola darbos. Dzejai Izraēlā ir liels un pastāvīgs lasītāju loks, līdz ar to visu periodu dzejoļu sējumi tiek izdoti tikpat lielos metienus, līdzīgi kā blīvāk apdzīvotajās Rietumu valstīs.

Ivrita literatūras tulkošanas institūts.

Institūts nodibināts 1962. gadā, tā mērķis ir iepazīstināt ārzemju lasītājus un izdevējus ar labāko mūsdienu literatūru ivritā. Institūts nodrošinājis to, ka simtiem darbu ir tulkoti vairāk nekā 40 valodās. Institūta darbības spektrs ietver gan antoloģiju apkopošanu, gan tulkotāju konferenču organizēšanu, gan arī piedalīšanos starptautiskajos grāmatu gadatirgos. Institūts piedāvā interesentiem datorizētu datu bāzi un ikgadēju bibliogrāfijas sarakstu. Divreiz gadā institūts izdod žurnālu angļu valodā „Modernā literatūra ivritā”.

Foto: Studio Rami & Jacky

Foto: Israel Volunteer Association

Bērnu literatūra ietver gan oriģināldarbus, gan tulkojumus no pasaules bērnu literatūras klasikas.

Izraēla ir arī neparasti daudz autoru, kad ieguvuši dažādas balvas par savu daiļradi un ir rakstījuši gan bērnu, gan pieaugušo publikai. Starp tiem minams Deivds Grosmans (David Grossman) (''The Zig Zag Kid,'' ''Itamar Walks on Walls'') un Etgars Kerets (Etgar Keret) (''Dad Runs Away With The Circus''). Daudzi no šiem darbiem arī izpludina robežu starp pieaugušo un bērnu stāstiem. Izraēliešu rakstnieku bērnu grāmatas tiek tulkotas dažādāš valodās un izdotas daudzviet pasaulē.​