​19. gadsimta vidū Kurzemē dzīvoja jau 23 000 ebreju, kuri uz Latviju bija pārcēlušies no Vācijas. Latvijas Austrumu reģionu ebreji sāka apdzīvot 17. gadsimtā, savukārt Rīgā ebreju kopienas veidošanās pirmsākumi datējami ar 18. gadsimta otro pusi.

Ebreju dzīve Latvijā no paša sākuma bija saistīta ar dažādiem ierobežojumiem, kuru dēļ laika gaitā  un, uzliesmojot antisemītisma noskaņojumam, daudzi pameta Latviaju un devās uz citām valstīm.

Pēc Pirmā Pasaules kara ebreji kļuva politiski aktīvāki un daži no viņiem tika ievēlēti arī Saeimā un pilsētu pašvaldībās. Tomēr līdz ar Kārļa Ulmaņa nākšanu pie varas ebrejiem atkal nācās saskarties ar virkni ierobežojumu, kuru dēļ bija vērojams nākamais emigrācijas vilnis. Pēc Otrā Pasaules kara Latvijā bija palikuši vien 14 000 ebreju kopienas pārstāvji, kuriem drīz vien pievienojās ebreji no citiem Padomju Savienības reģioniem.

Latvijai atgūstot neatkarību, otro elpu ieguva arī ebreju kopienas sabiedriskā dzīve. Ebreju kopienas atsāka darbību vairākās Latvijas pilsētās. 1988. gadā Rīgā tika izveidota Latvijas ebreju kultūras biedrība, kas tagad pazīstama kā Rīgas ebreju kopiena, savukārt 2003. gadā tika dibināta Latvijas ebreju draudžu un kopienu padome.

Šodien Latvijas ebreju kopienā ir vairāk nekā 10 000 cilvēku un tā ir otra lielākā ebreju kopiena Baltijas jūras reģionā.

Ar ebreju vēstures pētniecību nodarbojas muzejs ''Ebreji Latvijā''.