Filmas režisore - Marta Herca, operatori Andrejs Rudzāts un Toms Šķēle, montāžas režisore Madara Didrihsone, skaņu režisors Ģirts Bišs, mūzikas autors Deniss Paškevičs, mākslinieks Aigars Gercāns. Filmu finansiāli atbalstījuši Valsts kultūrkapitāla fonds, "Uniting History Foundation", Džeka Maļicka fonds un Izraēlas vēstniecība Latvijā.

Pirmo reizi ar vēsturnieku un muzeja "Ebreji Latvijā" dibinātāju Vestermani režisore Herca satikās 2017.gadā. Viņu saruna ieilga sešu gadu garumā.

Vestermaņa dzīvesstāsts ir unikāls, viņš ir viens no nedaudzajiem, kas izdzīvoja holokaustā. Pieskaroties sāpīgam Latvijas vēstures posmam, filma nav tikai individuāls stāsts par Vestermani. Tas ir stāsts par cilvēka vietu pēc izdzīvotas traģēdijas, par to, kā notikušais maina viņu un tos, kas ir viņam apkārt.

Lai gan filma iziet caur smagākajiem laika posmiem Latvijas ebreju un Vestermaņa liktenī, tā ir arī dzīvi apliecinoša, jo ģimenē un savā akadēmiskajā darbā viņš ir guvis spēku un enerģiju turpināt. Filma runā par cilvēka cieņu un pašcieņu, kas caurvij Vestermaņa pētniecību par ebreju glābējiem un savā veidā iedevusi valodu, caur kuru Latvijas iedzīvotāji var saprast un sākt runāt par ebreju likteni.

Filmas uzņemšanas laikā Vestermanis kopā ar filmēšanas komandu apmeklēja sev nozīmīgas vietas un dalījās atmiņās par piedzīvoto Rīgas geto, Mežaparka un Popervāles koncentrācijas nometnēs. Daļa filmēšanas notika Engures upē, kas plūst cauri Dundagas mežiem, kur Vestermanis pēc izbēgšanas no koncentrācijas nometnes pavadīja atlikušo laiku līdz kara beigām.​