Rumbula ir viena no lielākajām ebreju masveida iznīcināšanas vietām Eiropā.1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rumbulas mežā tika noslepkavoti vairāk nekā 25 000 ebreju, no kuriem aptuveni tūkstotis uz Rumbulu tika deportēti no Vācijas. 1944. gadā šajā vietā tika nogalināti vairāki simti ebreju vīriešu no “Kaiservaldes” koncentrācijas nometnes.
Pēc Hamas veiktā 7. oktobra slaktiņa Izraēlas dienvidos un tam sekojošās antisemītiskās vardarbības visā pasaulē, mēs redzam, ka
2023. gada novembrī, tāpat kā 1941. gada novembrī, ebreji joprojām tiek mērķtiecīgi vajāti un slepkavoti, tikai un vienīgi tādēļ, ka ir ebreji.
Mēs mūžam atcerēsimies Rumbulas slaktiņa upurus. Mēs turpināsim stāvēt stingri terora priekšā, lai nodrošinātu nākotni ebreju mājām Izraēlas zemē.
______________________________
Izraēlas vēstnieces Latvijā Šāronas Rapaportas-Palgi uzruna klātesošajiem:
Šogad piemiņas ceremonija Rumbulā ir īpaši smaga, jo es sajūtu naidu un mums visapkārt ir karš. Izceļoties karam Izraēlā, antisemītisms atkal ir pacēlis savu kroplo galvu ar skaidru vēstījumu, ka ebreji Eiropā vairs nav drošībā. Vairāk nekā 80 gadus pēc holokausta mēs esam liecinieki ebreju māju apzīmēšanai ar Dāvida zvaigzni; saukļiem demonstrācijās, kas pieprasa ebrejus nosmacēt ar gāzi; ebreju studenti saņem draudus, tostarp pašās prestižākajās un liberālākajās universitātēs; un ebreji tiek nogalināti tikai tāpēc, ka ir ebreji.
Pirms 82 gadiem šeit, Rumbulā, divu dienu laikā – 30. novembrī un 8. decembrī – tika noslepkavoti aptuveni 25 000 ebreju. Padomju karagūstekņi izraka milzīgas bedres, un uzdevuma veikšanai tika norīkoti 1700 vīri, no kuriem 1000 bija latvieši. Frīdrihs Jekelns, Wappen SS ģenerālis, tika īpaši uzaicināts no Ukrainas, lai komandētu operāciju pēc tam, kad viņš bija vadījis masu slepkavības Babijarā.
Agrā 30-tā datuma rītā, sniegotā un aukstā dienā, kas līdzīga šodienai, vecajā Geto ļaudis sāka pulcēties ielās un veidoja garas rindas. Cilvēkiem tika paziņots, ka viņi tiek pārvietoti, un tāpēc viņi nesa līdzi nelielus mantu sainīšus. 600–1000 cilvēku gāja bojā pašā geto tāpēc, ka viņi nevēlējās doties prom; vai arī bija pārāk slimi un vāji, lai staigātu; vai arī tāpēc, ka zīdaiņi un mazi bērni raudāja un pārāk daudz trokšņoja un tādēļ tika nošauti kopā ar mātēm.
Viņiem lika soļot apmēram 6 jūdzes līdz Rumbulas mežam, tad izģērbties un iegulties bedrēs uz mirušajiem – iepriekšējās upuru grupas līķiem, un pēc tam no 2 metru attāluma iešāva galvā.
Rumbula ir nebeidzamas sāpes, kas atgādina, kurp ved naida ceļš. Šodien mēs atrodamies bīstamās krustcelēs, kur naids un bailes var tik viegli iznīcināt to, kas, mūsuprāt, ir cilvēces kopīgās vērtības. Tomēr ir skaidrs, ka šīs vērtības nav kopīgas visiem. Mēs nedrīkstam pieļaut antisemītisma normalizāciju, mēs nedrīkstam pievērt acis vai attaisnot naidu ar vārda vai izteiksmes brīvību. Mēs esam to parādā sev un holokausta upuriem, kurus pieminam šodien.