​Jau šo ceturtdien, 20. augustā, Jūrmalā, "Dzintaru koncertzālē" pl. 20:00 koncertu sniegs pasaulslavenais Izraēlas Filharmoniskais orķestris ar diriģentu Zubinu Metu.

        Koncertā Dzinatru koncertzālē Izraēlas Filharmoniskā orķestra un maestro Zubina Metas izpildījumā dzirdēsim Riharda Štrausa Simfonisko poēmu "Tila Pūcesspieģeļa draiskie nedarbi", Arnolda Šēnberga Stīginstrumentu sekstetu "Apskaidrotā nakts" un Pētera Čaikovska 6. simfoniju siminorā "Patētiskā".

        Viens no šībrīža izcilākajiem pasaules diriģentiem Zubins Meta ir dzimis Indijā. Viņa tēvs Meli bija atzīts vijolnieks un diriģents - viņš dibinājis Bombejas simfonisko orķestri un Amerikas jauniešu simfonisko orķestri Losandželosā. Uzsācis medicīnas studijas, 18 gadu vecumā Zubins tās pameta, lai studētu mūziku Vīnē. Jau pēc septiņiem gadiem viņš diriģēja pasaules prestižākos - Vīnes un Berlīnes filharmonijas orķestrus, ar kuriem nesen atzīmēja 50 gadu sadarbības jubileju. Pateicoties savam unikālajam talatam viņš strauji kļuva par vienu no pieprasītākajiem simfonikās mūzikas un operas diriģentiem pasaulē. Savā karjerā Zubins Meta ir bijis mākslinieciskais vadītājs daudziem pasaulslaveniem muzikālajiem kolektīviem tostarp Monreālas simfoniskajam un Losandželosas Filharmonijas orķestrim. 1978.gadā maestro Meta kļuva par Ņujorkas Filharmonijas orķestra māksliniecisko vadītāju un trīspadsmit gadu laikā orķestra vadībā atskaņoja virāk kā 1000 koncertus visā pasaulē, tādejādi kļūstot par ilgāko māksliniecisko vadītāju Orķestra jaunāko laiku vēsturē. Ar Izraēlas Filharmonisko orķestri maestro Zubins Meta sadarbojas jau no 1969.gada, bet 1981.gadā orķestris viņam piešķīra mākslinieciskā vadītāja titulu uz mūžu. Šo gadu laikā maestro kopā ar Izraēlas Filharmonisko orķestri ir atskaņojis vairāk kā 3000 koncertus visos pasaules kontinentos, tostarp ar tādām zvaigznēm kā Andrea Bočelli, Renē Fleminga un Īzaks Sterns. Kā mākslinieciskais vadītājs vai padomnieks Meta ir darbojies arī Bavārijas Valsts operā un prestižajā Florences festivālā "Maggio Musicale Fiorentino". Viņš ir goda biedrs Vīnes Valsts un Bavārijas Valsts opernamos, goda pilsonis Florencē un Telavivā, goda diriģents Vīnes Filharmonijas, Minhenes Filharmonijas, Losandželosas Filharmonijas, Bavārijas Valsts un "Teatro del Maggio Musicale Fiorentino" orķestrī. Viņa apbalvojumu saraksts ir neaptverami garš un aptver lielākās pasaules valstis!     Viens no šībrīža izcilākajiem pasaules diriģentiem Zubins Meta ir dzimis Indijā. Viņa tēvs Meli bija atzīts vijolnieks un diriģents - viņš dibinājis Bombejas simfonisko orķestri un Amerikas jauniešu simfonisko orķestri Losandželosā. Uzsācis medicīnas studijas, 18 gadu vecumā Zubins tās pameta, lai studētu mūziku Vīnē. Jau pēc septiņiem gadiem viņš diriģēja pasaules prestižākos - Vīnes un Berlīnes filharmonijas orķestrus, ar kuriem nesen atzīmēja 50 gadu sadarbības jubileju. Pateicoties savam unikālajam talatam viņš strauji kļuva par vienu no pieprasītākajiem simfonikās mūzikas un operas diriģentiem pasaulē. Savā karjerā Zubins Meta ir bijis mākslinieciskais vadītājs daudziem pasaulslaveniem muzikālajiem kolektīviem tostarp Monreālas simfoniskajam un Losandželosas Filharmonijas orķestrim. 1978.gadā maestro Meta kļuva par Ņujorkas Filharmonijas orķestra māksliniecisko vadītāju un trīspadsmit gadu laikā orķestra vadībā atskaņoja virāk kā 1000 koncertus visā pasaulē, tādejādi kļūstot par ilgāko māksliniecisko vadītāju Orķestra jaunāko laiku vēsturē. Ar Izraēlas Filharmonisko orķestri maestro Zubins Meta sadarbojas jau no 1969.gada, bet 1981.gadā orķestris viņam piešķīra mākslinieciskā vadītāja titulu uz mūžu. Šo gadu laikā maestro kopā ar Izraēlas Filharmonisko orķestri ir atskaņojis vairāk kā 3000 koncertus visos pasaules kontinentos, tostarp ar tādām zvaigznēm kā Andrea Bočelli, Renē Fleminga un Īzaks Sterns. Kā mākslinieciskais vadītājs vai padomnieks Meta ir darbojies arī Bavārijas Valsts operā un prestižajā Florences festivālā "Maggio Musicale Fiorentino". Viņš ir goda biedrs Vīnes Valsts un Bavārijas Valsts opernamos, goda pilsonis Florencē un Telavivā, goda diriģents Vīnes Filharmonijas, Minhenes Filharmonijas, Losandželosas Filharmonijas, Bavārijas Valsts un "Teatro del Maggio Musicale Fiorentino" orķestrī. Viņa apbalvojumu saraksts ir neaptverami garš un aptver lielākās pasaules valstis!

            Maestro Zubins Meta 1990. un 1994.gadā diriģēja leģendāro koncertu ar trīs izcilajiem operdziedātājiem - Lučāno Pavaroti, Plasido Domingo un Hose Karērass, kura ieraksts ir kļuvis par pirktāko klasiskās mūzikas albūmu vēsturē. Maestro Zubins Meta 1990. un 1994.gadā diriģēja leģendāro koncertu ar trīs izcilajiem operdziedātājiem - Lučāno Pavaroti, Plasido Domingo un Hose Karērass, kura ieraksts ir kļuvis par pirktāko klasiskās mūzikas albūmu vēsturē. Maestro Zubins Meta 1990. un 1994.gadā diriģēja leģendāro koncertu ar trīs izcilajiem operdziedātājiem - Lučāno Pavaroti, Plasido Domingo un Hose Karērass, kura ieraksts ir kļuvis par pirktāko klasiskās mūzikas albūmu vēsturē. Maestro Zubins Meta 1990. un 1994.gadā diriģēja leģendāro koncertu ar trīs izcilajiem operdziedātājiem - Lučāno Pavaroti, Plasido Domingo un Hose Karērass, kura ieraksts ir kļuvis par pirktāko klasiskās mūzikas albūmu vēsturē.

             Izraēlas Filharmoniskais orķestris jau kopš tā dibināšanas brīža ir iekarojis stabilu vietu pasaules izcilāko orķestru virsotnē un ar savām koncertprogrammām regulāri uzstājas pasaules prestižākajās koncertzālēs un festivālos. Orķestri 1936. gadā dibināja izcilais vijolnieks Broņislavs Hūbermans, bet orķestra inaugurācijas koncertu diriģēja 20. gs. leģenda - maestro Arturo Toskanīni. 1969.gadā maestro Zubins Meta tika iecelts par orķestra muzikālo padomnieku, bet 1977.gadā kļuva par tā māksliniecisko vadītāju. Savukārt 1988. gadā par orķestra laureātdiriģentu kļuva pasaulslavenais amerikāņu komponists un diriģents Leonards Bersteins. 1992.gadā par goda viesdiriģentu tika iecelts izcilais maestro Kurts Mazurs, bet 2011. gadā par galveno viesdiriģentu kļuva Džanandrea Noseda.

            Līdz ar Gustavu Māleru Rihards Štrauss bija viens no pēdējiem vācu romantisma pārstāvjiem. Viņa simfoniskās poēmas ir spilgtas skaņu gleznas, kas franču impresionistam Klodam Debisī likās kā "bilžu grāmata vai pat kinematogrāfs". Sižetu par vienu no spilgtākajiem vācu folkloras tēliem, jautro bruņinieku Tilu Pūcesspieģeli Štrauss bija iecerējis izveidot par operu, taču ideja tika transformēta un 1895. gadā tapa simfoniskā poēma "Tila Pūcesspieģeļa draiskie nedarbi". Pateicoties krāšņajai mūzikas valodai un brīvajam, aizrautīgajam un humorpilnajam garam, opuss kļuvis par vienu no biežāk atskaņotākajiem Štrausa darbiem.

            Arnoldu Šēnbergu pieņemts uzskatīt par ekspresionisma pārstāvi un Jaunās Vīnes skolas līderi. Stīginstrumentu sekstets "Apskaidrotā nakts" ir viens no Šēnberga agrīnās daiļrades nozīmīgākajiem darbiem. Darbs tapis, komponistam iedvesmojoties no sava laikabiedra, vācu rakstnieka Riharda Dēmela tāda pat nosaukuma dzejoļa, kurā attēlota sievietes un vīrieša pastaiga mežā, mēnesgaismas apspīdētiem. Sieviete savam jaunajam mīļotajam atklāj noslēpumu - viņai zem sirds cita vīrieša bērns. Jauneklis, pārdomādams nupat dzirdēto, izlemj mīļotajai piedot un pieņem viņu. Šēnberga radītais skaņdarbs ir viens no pirmajiem programmatiskās mūzikas paraugiem kamermūzikā, kur katra no piecu posmu tēmām balstīta dzejā atklātajā sižetā.

            Vienam no visu laiku izcilākiem skaņražiem Pēterim Čaikovskim 6. Simfonija izrādījās liktenīga, jo tikai deviņas dienas pēc simfonijas pirmatskaņojuma komponists nomira, tādejādi 6. simfonija kļuva par viņa "gulbja dziesmu" un emocionāli traģiskāko darbu daiļradē. Jau pirms pirmatskaņojuma pats komponists atzinis, ka simfonijā jūtams "kaut kas no rekviēma". Pirmā daļa iesākas ar it kā nelaimi pareģojošu ievadu, kas nosaka visas simfonijas vēstījuma traktējumu. Arī tālāk nekas nevēsta par mieru un liriku, izņemot gaišo blakus partiju, kas vairāk atgādina patīkamas atmiņas par skaisto pagātni. Otrā daļa ir valsis, tomēr nekāda dejošana pie tā īsti nevedīsies, jo tas ir nevis žanram ierastajā 3/4 taktsmērā, bet 5/4, kas krievu komponistiem bija diez gan iemīļots un tika bieži izmantots. Trešās daļas filigrānais skerco pāraug bravūrīgā maršā, it kā spēki un griba būtu atgriezusies, nonākot pie tādas kulminācijas, ka nereti pat prestižākajās koncertzālēs pēc šīs pacilātās mūzikas dzirdami aplausi. Tomēr seko fināls, kas sākas ar izmisumu un traģiku, bet izskaņa pēc pūšaminstrumentu rezignētā korāļa ir kā epilogs izskanējušajam stāstam. Simfonijas otrajā atskaņojumā, kas bija deviņas dienas pēc Čaikovska nāves, publika tajā saskatīja daudz autobiogrāfisku detaļu, un, ja arī tā ir tikai sagadīšanās, vai viņus var tajā vainot? Vienam no visu laiku izcilākiem skaņražiem Pēterim Čaikovskim 6. Simfonija izrādījās liktenīga, jo tikai deviņas dienas pēc simfonijas pirmatskaņojuma komponists nomira, tādejādi 6. simfonija kļuva par viņa "gulbja dziesmu" un emocionāli traģiskāko darbu daiļradē. Jau pirms pirmatskaņojuma pats komponists atzinis, ka simfonijā jūtams "kaut kas no rekviēma". Pirmā daļa iesākas ar it kā nelaimi pareģojošu ievadu, kas nosaka visas simfonijas vēstījuma traktējumu. Arī tālāk nekas nevēsta par mieru un liriku, izņemot gaišo blakus partiju, kas vairāk atgādina patīkamas atmiņas par skaisto pagātni. Otrā daļa ir valsis, tomēr nekāda dejošana pie tā īsti nevedīsies, jo tas ir nevis žanram ierastajā 3/4 taktsmērā, bet 5/4, kas krievu komponistiem bija diez gan iemīļots un tika bieži izmantots. Trešās daļas filigrānais skerco pāraug bravūrīgā maršā, it kā spēki un griba būtu atgriezusies, nonākot pie tādas kulminācijas, ka nereti pat prestižākajās koncertzālēs pēc šīs pacilātās mūzikas dzirdami aplausi. Tomēr seko fināls, kas sākas ar izmisumu un traģiku, bet izskaņa pēc pūšaminstrumentu rezignētā korāļa ir kā epilogs izskanējušajam stāstam. Simfonijas otrajā atskaņojumā, kas bija deviņas dienas pēc Čaikovska nāves, publika tajā saskatīja daudz autobiogrāfisku detaļu, un, ja arī tā ir tikai sagadīšanās, vai viņus var tajā vainot? Vienam no visu laiku izcilākiem skaņražiem Pēterim Čaikovskim 6. Simfonija izrādījās liktenīga, jo tikai deviņas dienas pēc simfonijas pirmatskaņojuma komponists nomira, tādejādi 6. simfonija kļuva par viņa "gulbja dziesmu" un emocionāli traģiskāko darbu daiļradē. Jau pirms pirmatskaņojuma pats komponists atzinis, ka simfonijā jūtams "kaut kas no rekviēma". Pirmā daļa iesākas ar it kā nelaimi pareģojošu ievadu, kas nosaka visas simfonijas vēstījuma traktējumu. Arī tālāk nekas nevēsta par mieru un liriku, izņemot gaišo blakus partiju, kas vairāk atgādina patīkamas atmiņas par skaisto pagātni. Otrā daļa ir valsis, tomēr nekāda dejošana pie tā īsti nevedīsies, jo tas ir nevis žanram ierastajā 3/4 taktsmērā, bet 5/4, kas krievu komponistiem bija diez gan iemīļots un tika bieži izmantots. Trešās daļas filigrānais skerco pāraug bravūrīgā maršā, it kā spēki un griba būtu atgriezusies, nonākot pie tādas kulminācijas, ka nereti pat prestižākajās koncertzālēs pēc šīs pacilātās mūzikas dzirdami aplausi. Tomēr seko fināls, kas sākas ar izmisumu un traģiku, bet izskaņa pēc pūšaminstrumentu rezignētā korāļa ir kā epilogs izskanējušajam stāstam. Simfonijas otrajā atskaņojumā, kas bija deviņas dienas pēc Čaikovska nāves, publika tajā saskatīja daudz autobiogrāfisku detaļu, un, ja arī tā ir tikai sagadīšanās, vai viņus var tajā vainot? Vienam no visu laiku izcilākiem skaņražiem Pēterim Čaikovskim 6. Simfonija izrādījās liktenīga, jo tikai deviņas dienas pēc simfonijas pirmatskaņojuma komponists nomira, tādejādi 6. simfonija kļuva par viņa "gulbja dziesmu" un emocionāli traģiskāko darbu daiļradē. Jau pirms pirmatskaņojuma pats komponists atzinis, ka simfonijā jūtams "kaut kas no rekviēma". Pirmā daļa iesākas ar it kā nelaimi pareģojošu ievadu, kas nosaka visas simfonijas vēstījuma traktējumu. Arī tālāk nekas nevēsta par mieru un liriku, izņemot gaišo blakus partiju, kas vairāk atgādina patīkamas atmiņas par skaisto pagātni. Otrā daļa ir valsis, tomēr nekāda dejošana pie tā īsti nevedīsies, jo tas ir nevis žanram ierastajā 3/4 taktsmērā, bet 5/4, kas krievu komponistiem bija diez gan iemīļots un tika bieži izmantots. Trešās daļas filigrānais skerco pāraug bravūrīgā maršā, it kā spēki un griba būtu atgriezusies, nonākot pie tādas kulminācijas, ka nereti pat prestižākajās koncertzālēs pēc šīs pacilātās mūzikas dzirdami aplausi. Tomēr seko fināls, kas sākas ar izmisumu un traģiku, bet izskaņa pēc pūšaminstrumentu rezignētā korāļa ir kā epilogs izskanējušajam stāstam. Simfonijas otrajā atskaņojumā, kas bija deviņas dienas pēc Čaikovska nāves, publika tajā saskatīja daudz autobiogrāfisku detaļu, un, ja arī tā ir tikai sagadīšanās, vai viņus var tajā vainot?

Avots: LETA