​Sukots, kas Bībelē (Lev.23:34) aprakstīts kā ‘’Būdiņu svētki’’, ir vieni no trim svētkiem, ko līdz 70. gadam mūsu ērā atzīmēja ar masveida svētceļojumiem uz Templi Jeruzalemē, tādēļ tos dēvē arī par ‘’svētceļojumu svētkiem’’. Sukota laikā ebreji atzīmē trimdas gaitas, kas tika uzsāktas pametot Ēģipti (13. gs. p. m. ē.), un izsaka pateicību par bagātīgo ražu. Dažos kibucos Sukotu atzīmē kā ražas svētkus (Chag Ha’asif),- tematiski novācot otro labības ražu un rudens dārzeņus, – lauksaimniecības gada un pirmo lietavu sākumu.

 

Piecu dienu periodā starp Jom Kipur un Sukotu desmitiem tūkstošos māju pagalmos un uzņēmumu teritorijās tiek būvētas būdiņas, kurās uzturēties svētku laikā, atdarinot tās, kādās izraēlieši dzīvoja tuksnesī pēc aiziešanas no Ēģiptes. Neatņemama svētku daļa ir arī palmas zars, citrons, mirtes zariņš un vītola zari, kas rituālam piešķir svinīgu nokrāsu. Ir cilvēki, kas visus svētkus un vēl nākamās sešas dienas pavada savā būdiņā, kurpretim lielākā daļa tajā ietur vienīgi maltīti.

 

Izraēlā Sukota (un abu pārējo svētceļojumu dienu – Pesaha svētku un Šavut) ‘’svētās dienas’’ daļa tiek svinēta vienu dienu. Diasporas kopienas to svin divas dienas, pieminot laiku, kad pie Tempļa tika veikti datumu aprēķini (calendation) un rezultāti diasporai tika paziņoti, izmantojot smalku zīmju sistēmu ar uguns un ziņnešu palīdzību.