​Rumbula ir viena no lielākajām ebreju masveida iznīcināšanas vietām Eiropā. Divu akciju laikā 1941.gada 30.novembrī un 8.decembrī Rumbulas mežā nacisti nošāva vairāk nekā 25 000 Rīgas geto ieslodzīto, kā arī ap tūkstoti no Vācijas deportēto ebreju.

1964.gadā vietējiem ebreju aktīvistiem izdevās pārvarēt padomju varas iestāžu pretestību un panākt piemiņas akmens atklāšanu Rumbulā. 2002.gadā tika atklāts memoriālais ansamblis. Tas ierīkots par Latvijas, Izraēlas, ASV un Vācijas institūciju un organizāciju līdzekļiem, kā arī privātpersonu ziedojumiem.

 Izraēlas vēstnieces Latvijā Lironnes Bar-Sadē uzruna klātesošajiem:

Es stāvu šeit kā Izraēlas pilsone, Izraēlas diplomāte, kā ebreju kareivja, kas cīnījās britu armijas rindās pret nacistiem, meita.

Mans tēvs pievienojās britu armijai, jo uztvēra karu pret nacistiem kā ebreju tautas karu pret ienaidnieku, kas vēlējās iznīcināt katru un ikvienu ebreju.

Šī vieta ir liecinieks noziegumiem, kurus nacisti pastrādāja, pārvēršot tos rūpnieciskā slepkavošanā, kas kļuva ne tikai par viņu politikas, bet arī filozofijas  neatņemamu sastāvdaļu.

Šobrīd mēs dzīvojam atvērtā Eiropā, kas uzņem miljoniem cilvēku, kuri meklē patvērumu, un mēs tajā raugāmies kā brīnumā, atceroties, kā pirms 75 gadiem ebreji klauvēja pie durvīm, lūdzot tās atvērt, bet tika noraidīti, liekot skatīties acīs savai nāvei. Iedomājieties, kāda būtu Eiropa šodien, ja miljoniem ebreju būtu snieguši savu ieguldījumu kultūrvēsturiskajā mantojumā valstīs, kur viņi bija gatavi integrēties.

Atceroties Holokaustu, mēs ne tikai godinām nacistu upuru piemiņu, bet arī palīdzam novērst šādas traģēdijas nākotnē.

Noslēgumā es vēlos paust mūsu pateicību visām valsts augstākajām amatpersonām un jo īpaši Jūsu Ekselencei, Latvijas Republikas prezident, Raimond Vējoņa kungs, par iniciatīvu piedalīties šodienas piemiņas ceremonijā, godinot tos desmitus tūkstošus Latvijas pilsoņu, kurus noslepkavoja tikai par to, ka viņi bija ebreji.

 Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa runa:

Foto: Lolita Tomsone

Šodien mēs šajā neizmērojamo ciešanu vietā pieminam tos, kas tika noslepkavoti tikai tāpēc, ka bija ebreji. Tie bija gan mūsu līdzpilsoņi, gan uz šejieni no citām zemēm nogalināšanai atdzītie ebreji.

Tikai pirms pāris paaudzēm pāri Eiropai brāzās neiedomājams neprāts, kas iznīcināja cilvēcību. Tas bija dzimis it kā civilizētā un kulturālā zemē. Tas neiedomājami strauji un plaši izpletās, kā arī atnāca uz Latvijas zemi.

Šodien mēs šeit atceramies šo iznīcības laiku. Mēs pieminam šī milzīgā nozieguma – holokausta – ebreju tautas katastrofas - Shoa, neizmērojamos upurus. Holokausts izmainīja visu 20. gadsimtu un dzēsa to cerību, to iedomu, ka ar izglītību, ar apgarotību vien var vērsties pret ļaunumu un ka to var novērst. Holokausta mācība ir, ka nevar būt prāts bez sirds, zināšanas bez vērtībām, bez cilvēcīguma un garīguma. Šī vieta nevienu neatstāj vienaldzīgu. Tā katru, kas to apmeklē, izmaina uz mūžu. Šī ir dziļu skumju un arī cerības vieta vienlaicīgi, - ka šausmīgā nozieguma upuru liktenis nav bijis veltīgs. Mēs viņus zinām un pieminam. Briesmīgā kara cirstās rētas mēs dziedējam vēl šobaltdien. Karš un okupācijas salauza, sakropļoja un nogalināja daudz cilvēku.

Latvija nosoda kara izraisītājus un kara noziedzniekus. Tam nav un nevar būt attaisnojuma. Mēs nicinām un nosodām tā laikā pastrādātos noziegumus un to izdarītājus. Šiem noziegumiem pret cilvēci nav nekāda noilguma. Upuri ir pelnījuši, ka mēs ne tikai aizlūdzam par viņu dvēselēm, bet darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai nepieļautu karu un citu noziegumu atkārtošanos. Te, Rumbulā, milzīga nozieguma vietā, to sajūtam īpaši skaudri. Mēs esam vietā, kur uz mūsu zemes nodevīgi tika slepkavots. To uzspieda svešas varas. Mūsu valsts bija iznīcināta. Diemžēl bija nelieši arī mūsu vidū, kas bija ļaunuma pārņemti. Tas ir nožēlojami un nosodāmi. Okupācijas režīma vietējie kolaboranti, tai skaitā arī no noziedzīgās „Arāja komandas” ir mūsu apkaunojums un lāsts.

Noziegumiem nav attaisnojuma, tāpat kā to atbalstītājiem un izpildītājiem.  Holokausta rēta ir sāpīgi cirsta arī Latvijas miesā. Diemžēl to, kas aktīvi nostājās pret, bija maz, taču bija. Pašlaik mēs esam apzinājuši, ka ap 600 Latvijas patieso patriotu mēģināja glābt līdzcilvēkus un mēģināja mazināt nacistu vardarbību pret ebrejiem. Mūsu bija par maz, un mēs paši bijām uz iznīcības robežas, - tomēr mēs mēģinājām vērsties pret šo ļauno noziegumu. Diemžēl joprojām daudzās vietās Eiropā un pasaulē ir nemierīgi un mirst nevainīgi cilvēki. Necilvēcīgi noziegumi ir turpinājušies. Varam minēt kaut vai notikumus bijušajā Dienvidslāvijā, Ruandā un Sīrijā. Šo vardarbību izraisītāji diemžēl nav vēlējušies mācījušies no vēstures.

Viena no Otrā pasaules kara traģisko vēstures notikumu konsekvencēm bija padomju okupācijas varas īstenotā īpašumu nacionalizācija Latvijas Republikas teritorijā. Tikai atjaunojot Latvijas valsti, šī netaisnība tika pārtraukta. Nacistiskās Vācijas īstenotā holokausta rezultātā tika iznīcināta lielākā daļa Latvijas ebreju kopienas. Tās sabiedrisko un reliģisko organizāciju nekustamos īpašumus ierastajā denacionalizācijas kārtībā nav bijis iespējams atgūt. Tāpēc mūsu atjaunotās Latvijas valsts mērķis ir sniegt iespējamo atbalstu Latvijas ebreju draudzēm un kopienām vēsturisko – Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas netaisnīgo darbību seku mazināšanai. Mēs speram tālākos soļus, lai nodotu mūsu neatkarīgajā valstī atdzimušajai ebreju kopienai īpašumā to, kas pirms Otrā pasaules kara bija ebreju sabiedrisko un reliģisko organizāciju īpašums. Tās ir mūsu Latvijas ebreju kopienai svarīgas kultūras, reliģijas un sociālās iestādes.

Ebreju tautas katastrofa, diemžēl ir ierakstīta arī Latvijas vēsturē. Tā ir vēsture, ko nekad neaizmirsīsim. Vēlos uzsvērt, ka vairākas Latvijas valstiskās un nevalstiskās organizācijas sadarbībā ar ebreju kopienu, starptautiskajām organizācijām, kā arī Izraēlas, ASV, Eiropas valstīm, pēta šo nežēlīgo notikumu vēsturi un rūpējas par holokausta upuru piemiņu. Latvija aktīvi darbojas Starptautiskajā holokausta piemiņas aliansē.

Mūsu Vēsturnieku komisija veiksmīgi sadarbojas arī ar pētniecisko centru un memoriālu “JADVAŠEM”. Latvijā ir divu valstu – Latvijas un Izraēlas prezidentu, atklātais ebreju glābēja Žaņa Lipkes memoriāls, kas kopā ar mūsu skolām izglīto un audzina jauno paaudzi un stāsta par šo briesmīgo laiku. Holokausta notikumi ir iekļauti Latvijas vēstures un ētikas mācību priekšmetos, skolēni pēta Rīgas geto vēsturi, kā arī kopj ebreju kapus. Mums ir memoriāli ne tikai šeit, Rumbulā, Biķerniekos vai nodedzinātās sinagogas vietā Rīgā, bet arī citās ciešanu un diemžēl, slepkavību vietās. Tas viss, lai mēs zinātu, lai neaizmirstu un lai nepieļautu. Šeit Rumbulā, nāk prātā vēl kādi viedi vārdi no Bībeles: “Bet sargies un sargi savu dvēseli, ka tu neaizmirstu to, ko tavas acis redzējušas, un ka tas neizzūd tev no sirds visās tavās mūža dienās. Un dari to zināmu saviem bērniem un saviem bērnu bērniem”. (Mozus Piektā grāmata 4:9)

Es vēlos pieminēt tos nevainīgos cilvēkus - mūsu vecāku un vecvecāku kaimiņus, draugus un klasesbiedrus, kas zaudēja dzīvības briesmīgākajā no pagājušā gadsimta noziegumiem pret cilvēci – holokaustā.

Šodien nolieksim galvu upuru piemiņai! Lai viņiem mūžīga piemiņa un miers. 

Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces runa:

Foto: Ernests Dinka

„Līdz pat šodienai prātam neaptverams ir visu laiku lielākais genocīda noziegums Latvijas teritorijā – holokausts - totālā Latvijas un no ārvalstīm ievesto ebreju iznīcināšana.”

 „1941.gada notikumi Latvijas sabiedrības vēsturiskajā atmiņā saglabājušies kā vistraģiskākie tās vēsturē. Latvijas Republika nosoda visus, kuri vainīgi traģiskā 1941.gada un vēlāko gadu noziegumos pret cilvēci, un godbijībā piemin visus viņu upurus.”

 „Nacistiskais, tāpat kā komunistiskais režīms, centās savstarpēji sanaidot cilvēkus un viņus iesaistīja noziegumos pret citiem pilsoņiem. Latvija, kura bija patvērums no citur Eiropā jau izvērstā holokausta bēgošiem ebrejiem, pēc nacistiskās okupācijas kļuva par kapa vietu apmēram 20 000 no Eiropas atvestiem un nogalinātiem ebrejiem. Zeme viņus pieņēma arī šeit - Rumbulā”.

 „Šodien, pieminot Rumbulā noslepkavotos, ir jāuzsver, ka Latvijas Republikas pienākums ir atjaunot vēsturisko taisnīgumu attiecībā pret holokausta upuriem.”