Šodien, pieminot 75 gadus kopš ebreju masu slepkavības 1941.gadā, Rumbulas memoriālā piemiņas brīdī klātesošos uzrunāja Valsts prezidents Raimonds Vējonis un Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, kā arī Izraēlas vēstniece Latvijā Lironne Bar-Sadē un citi augsti godājami viesi.
Rumbula ir viena no lielākajām ebreju masveida iznīcināšanas vietām Eiropā. Divu akciju laikā 1941.gada 30.novembrī un 8.decembrī Rumbulas mežā nacisti nošāva vairāk nekā 25 000 Rīgas geto ieslodzīto, kā arī ap tūkstoti no Vācijas deportēto ebreju. 1964.gadā vietējiem ebreju aktīvistiem izdevās pārvarēt padomju varas iestāžu pretestību un panākt piemiņas akmens atklāšanu Rumbulā. 2002.gadā tika atklāts memoriālais ansamblis. Tas ierīkots par Latvijas, Izraēlas, ASV un Vācijas institūciju un organizāciju līdzekļiem, kā arī privātpersonu ziedojumiem.
Izraēlas vēstnieces Lironn Bar-Sadē klātesošos uzrunāja dzejas vārdiem:Sasalušie ebreji
Avroms Suckevers
1944 g. 10. jūlijs
Vai redzējāt sniegotos laukos sasalušos ebrejus,
rindās gulošus vienu uz otra?
Ķermeņus zilganā marmorā stingušus,
tur – ne dzīvus, ne mirušus.
Skat, zibsnis no stingas dvēseles lauskas –
mirdzums kā zvīņai starp ledājiem baltiem.
Viss kopā. Skaņa un klusums – viss viens.
Nakts sniegs skauj sauli kā bruņas.
Sastindzis smaids stingušās, rožsārtās lūpās.
Māte un bērns, kļāvušies kopā.
Kādēļ viņas krūtīs izzudis piens?
Plauksta stinga stāv ledū, vecākam vīram tā pieder.
Viņš kails, bet dūrē tam noslēpies spēks.
Nāve vīd blakus, ik katrā solī.
Nepārsteidz tā vairs nekā.
Salna jūlija tveicē, vājprāts uz ielas.
Melna vārna man sejā trauc.
Stingušu ebreju ledainais lauks.
Marmora līķauts skauj manu miesu. Vārdi zūd. Gaismas dziest.
Es salstu, nosalstu, sastingstu,
Saknēm blakus tam kailajam vīram, kas ledājā mirst.
Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa runa:
Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze, ekselences, godātie klātesošie!
Ir pagājuši 75 gadi kopš šajā klusajā, priežu ieskautajā nostūrī skanēja šāvieni, mirstošo cilvēku kliedzieni un vaidi. 75 gadi kopš pret Latvijas pilsoņiem un no svešuma atvestiem cilvēkiem tika pastrādāts Latvijā neredzēts noziegums. Toreiz Latvijā padomju okupāciju bija nomainījusi nacistu okupācijas vara, un holokausts jau bija uzsācis savu briesmīgo ritējumu. Šodien mēs pieminam tos 25 tūkstošus ebreju, kuri tika nežēlīgi noslepkavoti Rumbulas mežā 1941.gada 30.novembra un 8.decembra nacistu organizētajā akcijā. Tās īstenošanā diemžēl bija iesaistītas arī vietējās palīgpolicijas vienības. Šiem noziegumiem pret cilvēci nav noilguma. Ilgu laiku šie traģiskie Latvijas vēstures notikumi ir tikuši noklusēti un palikuši apslēpti plašākai sabiedrībai. Padomju okupācijas gados ebreju kopienas aktīvistiem tikai ar lielām pūlēm izdevās te uzstādīt akmeni ar uzrakstu „fašisma upuru piemiņai”. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir uzcelts memoriāls holokausta upuru piemiņai. Holokausta vēsture tiek mācīta Latvijas skolās. Rumbulas notikumus pēta vēsturnieki, un tiem ir veltīta Latvijas Okupācijas muzeja un muzeja „Ebreji Latvijā” ekspozīcija. Tomēr nekādi pētījumi, apraksti vai skaitļi nespēj pilnībā atainot šo baiso, necilvēcīgo notikumu un tā patiesos apmērus. Ziemas dienas Latvijā ir īsas - tikai 7 stundas... Tādēļ šķiet prātam neaptverami, ka šajā nelielajā zemes gabalā divās īsās ziemas dienās metodiski un aukstasinīgi tika iznīcināti tikpat daudz mūsu līdzpilsoņu, cik šobrīd dzīvo vidēja lieluma Latvijas pilsētās. No “pilnīgai iznīcībai lemtās ebreju pilsētas”, kuru tolaik sauca par Rīgas geto, brīnumainā kārtā dzīviem izdevās palikt tikai dažiem cilvēkiem, tai skaitā jaungulbenietei Frīdai Mihelsonei. Katram Latvijas iedzīvotājam būtu jāizlasa viņas skaudro atmiņu grāmata, lai kaut daļēji aptvertu to dienu notikumus.Tomēr novembra atceres pasākumi Rumbulā nav saistīti tikai ar pagātni. Mēs nedrīkstam aizmirst pagātnes notikumus arī tādēļ, lai spētu dzīvot tālāk. Lai mēs dzīvotu uz demokrātijas vērtībām balstītā sabiedrībā, kas nepieļauj jebkādas neiecietības, rasisma un antisemītisma izpausmes. Šodien, kad pasaulē daudzviet tiek apšaubītas liberālo demokrātiju vērtības, šis ir brīdis, kad aizdomāties par Latvijas sabiedrību un valsti, kurā dzīvojam. Ikvienai mūsu sabiedrības grupai Latvijā ir jājūtas drošai un aizsargātai. To garantē mūsu Satversme. Par spīti nežēlīgajām represijām un neizmērojamiem zaudējumiem ebreju kopiena Latvijā ir atdzimusi. Es redzu attīstību un uzplaukumu tās sabiedriskajā, reliģiskajā un kultūras dzīvē. Caur to Latvija kļūst arī stiprāka un bagātāka. Godātie klātesošie! Es aicinu noliekt galvas bojāgājušo upuru priekšā. Aicinu atcerēties smagos pagātnes notikumus.
Lai tie nekad neatkārtotos cilvēces vēsturē!.
Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces runa:
Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece otrdien, 29.novembrī, piedaloties piemiņas brīdī Rumbulas memoriālā - “Šomēnes aprit 75 gadi kopš traģiskajiem notikumiem Rumbulā. Mēs apliecinām visdziļāko līdzjūtību ebreju tautai, jo arī mūsu tauta labi zina, kas ir genocīds, ko nozīmē okupācija un nevainīgu cilvēku noslepkavošana. (...) Holokausts – tā ir ne tikai daudzu Eiropas valstu traģēdija, bet arī cilvēces un pasaules traģēdija. Šiem noziegumiem nav attaisnojuma un noilguma". Saeimas priekšsēdētāja uzsvēra, ka holokausts Latvijā tiek izzināts arvien vairāk, turpinoties darbam pie dažādu vēstures dokumentu apzināšanas, tostarp par holokaustu dažādos novados: “Šie pētījumi sniedz jaunus faktus un liecības. Pētījumos gūtās atziņas un vērtējumi kļūst zināmi arvien plašākam cilvēku lokam. Tie tiek mācīti skolās un iekļauti vēstures programmās. Tiek izdotas arvien jaunas grāmatas. Holokausta vēsturiskā izpēte Latvijā nebeidzas un nebeigsies. Tā ir mūsu morālā un politiskā apņemšanās, kas ir un paliek spēkā. (...) Diemžēl miers mūsdienu pasaulē atkal kļuvis trauslāks. Tāpēc mūsu svarīgākais uzdevums ir rūpēties par drošību, nepieļaut karu un vardarbību, atbalstīt citam citu. Darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai nekas tāds nekad neatkārtotos! Sargāsim un lolosim mieru!”