​Paldies visiem, kas vakar ieradās uz Izraēlas Valsts neatkarības proklamēšanas 68.gadadienas svinībām, kuras atzīmējām ar lielisko‪ Omer Klein‬ Trio koncertu un svinīgu pieņemšanu Latvijas Nacionālajā Bibliotēkā.

Omar Klein Trio mājas lapa - http://www.omerklein.com/trio/ 

Izraēlas vēstnieces Latvijā Lironnes Bar-Sadē uzruna klātesošajiem:

Latviski

Godājamie viesi!

Ekselences!

Dāmas un kungi!

Man ir liels prieks un es esmu patiesi pagodināta sveikt jūs Izraēlas Valsts 68. gadadienas svinībās. Izraēla – astoņi ar pusi miljoni cilvēku no visām pasaules malām, kas pārstāv reliģijas, kuras visas pat nespēju uzskaitīt, un kultūru, kas ir viena no unikālākajām no visām iedomājamām. 

Tā ir dinamiska, plurālistiska un līdz pat nervu galiem enerģijas piesātināta kultūra,  kur politkorektums tiek uzskatīts par liekulību un kur tādi anahronismi kā varonība, nacionālisms un pārliecība sastopas ar nemitīgiem izaicinājumiem. Tomēr tā ir kultūra, kādu otru neatradīsiet visā pasaulē.

Ļaujiet man paskaidrot!

Valstis parasti attīstās kā nu kura – cita, apvienojoties pilsētvalstīm vai lēņu muižām, cita – iekarojumu rezultātā, bet vēl cita šķietami ir eksistējusi vienmēr. Izraēla tika izveidota, balstoties uz utopisku sapni, meklējot risinājumu un izeju no vēstures apvītas pagātnes. Izraēlas Valsti neizveidoja ģenerāļi vai karaļi, bet gan grupa 19. gadsimta intelektuāļu, kas teoretizēja un strīdējās savā starpā par to, kā vislabāk radīt mājas ebreju tautai.

Vienā no cilvēces vēstures patiesajām anomālijām viņiem izdevās – no sarunām un lobēšanas, no plānotas lauku vides attīstības, viņi patiešām uzbūvēja ceļus un mājas un izveidoja pārvaldes sistēmu vietā, kur, Marka Tvena vārdiem sakot, iepriekš bija “klusi, sērīgi plašumi… postaža”.  Viņi radīja utopiju no nulles.

Lai kā, utopiju nekad nevar īsteni sasniegt. Tā ir ideāls, un kā uz jebkuru ideālu, uz to var tikai tiekties caur mēģinājumiem un kļūdām, caur pastāvīgu atjaunotni, laužot tabu un mēģinot izdarīt vēl labāk.

Ārvalstīs mēs pastāvīgi dzirdam par Izraēlas militārajām iespējām, par mūsu uzņēmēja garu un citām brīnišķīgām lietām, tomēr mēs mēdzam arī saskatīt savu kļūdu pozitīvos aspektus – ticiet man, ja jūs nepieļaujat kļūdas, jūs, visticamāk, arī pārlieku daudz nesasniedzat.

Lai kā, Izraēlas pieredzes pamatā ir dziļi sakņota morāles tendence, kas, neraugoties uz tās avotu, mudina mūs rīkoties – ne vairāk, ne ātrāk un ne lētāk, bet labāk. Publiskais diskurss Izraēlā nav par to, cik labi esam, bet gan par to, vai izdarījām pareizi vai nepareizi. Tas nekad nav iepriekš pieņemts lēmums. Tas liek mums pastāvīgi apšaubīt jebkuru uzdevumu, ko apņemamies veikt, katru ideālu, uz ko tiecamies, un jebko, kam ticam pat no visas sirds.

Neatkarības diena ir iedvesmojošs visa augstākminētā paraugs. Tā tiek svinēta dienu pēc Piemiņas dienas. Pirms mēs paužam pateicību par savu pašreizējo neatkarību, mēs veselu dienu pavadām, sērojot par tiem, kas maksāja augsto cenu, lai to iegūtu. To darām ne tādēļ, ka nedarītu, ja būtu izvēle, bet lai sev atkal pavaicātu, vai nevarējām to izdarīt labāk! Mēs atceramies mūsu kritušos un raudam par viņiem. Un tad ir pulkstenis 8 vakarā, noskan sirēnas un mēs pārslēdzamies uz svinību noti. Mēs varam dejot, dziedāt un piedzerties, bet mēs nevaram aizmirst tos, kas to vairs darīt nevar.

Pat svinot tas liek mums atcerēties, ka mums vienmēr jācenšas darīt labāk un jābūt pateicīgiem par to, kas mums ir.

Šobrīd es esmu Latvijā. Kad pirms 26 gadiem sāku strādāt Izraēlas Ārlietu ministrijā, šis bija tieši tāds amats, par kādu sapņoju – skaista valsts, sirsnīgi iedzīvotāji un  dinamiska un veselīga vide. Es sev apkārt redzu tikai labo no visiem aspektiem.

Tie ir Latvijas iestāžu darbinieki, kas vienmēr ir bijuši vairāk nekā izpalīdzīgi un patiesi bez aizspriedumiem, un ieinteresēti ierēdņi, ar kuriem var apmainīties viedokļiem visaugstākajā un visdziļākajā līmenī; manā vēstniecībā strādā apbrīnojams kolektīvs – talantīgi un dedzīgi darbinieki, kuru entuziasms silda manu sirdi, kā arī citi vēstnieki, kolēģi un draugi, kas man ir izveidojušies šeit pēdējo 9 mēnešu laikā.

Tāpat gadsimtiem sena ebreju kopiena ar bagātu vēsturi un mīlestību pret Izraēlu, pie kuras es vēršos pēc atbalsta kā pie sirsnīgas un atbalstīt varošas un gribošas ģimenes. Drosmīga ebreju kopiena, kas padomju režīma laikā bija pirmajās rindās cīņā par brīvību, kā dziesmā teikts “let my people go" - “ļauj manai tautai iet”.

Rezultāti runā paši par sevi.

Nākamgad tiks atzīmēta Izraēlas un Latvijas attiecību sudraba jubileja. Mums tā ir iespēja atskatīties uz to, ko esam sasnieguši. Atvērts dialogs par jebkuru jautājumu, ekonomiskās attiecības, kas attīstās katru dienu, kopīgi projekti augsto tehnoloģiju, uzņēmējdarbības, kultūras un sociālo lietu jomās. Patiesībā tas ir darba apjoms, kas mani rītos modina un dod neticamu sparu gaidāmajai dienai.

Visiem tiem, kas padara manas dienas tādas, kādas tās ir, es vēlētos pateikt toda, paldies un thank you.

Angliski

Distinguished guests, ladies and gentlemen.

I take great pleasure and indeed am honored to welcome you to the 68th celebration of the State of Israel – eight and a half million people, from all corners of the earth, more religions than I can count and a culture that is one of the most unique imaginable.

It is a dynamic culture, pluralistic and energetic to the point of neurosis, where political correctedness is considered hypocrisy, where anachronisms like heroism, nationalism and beliefs are constantly challenged. But it is a culture the like of which exists nowhere else on earth.

Let me explain.

Countries usually evolve. Some from the unification of city states or feudal fiefdoms, some as a result of conquest, some seem to have always been there. Israel was created on the basis of a utopian dream, the search for a solution, the quest for an historical past. The State of Israel was created, not by generals or kings, but by a group of 19th century intellectuals, theorizing and arguing amongst themselves how best to create a homeland for the Jewish People.

In one of the true anomalies of human history, they succeeded – from talk and lobbying, and planned rural development, they actually built roads and homes and an administration where previously there had been, in the words of Mark Twain,

"a silent mournful expanse.... a desolation". From naught, they created utopia.

But utopia can never really be attained. It is an ideal, and like all ideals, it can only be aspired to. Through trial and error, through constant renewal, the breaking down of taboos and the attempt to do better.

Abroad, we constantly hear about Israel's military capabilities, our entrepreneurial spirit and other wonderful things; but we tend to gloss over the mistakes; and believe me, if you aren't making mistakes, you're probably not achieving very much either.

But at the basis of the Israeli experience is a deep moralistic tendency that, whatever its source, constantly pushes us to do, not more, not quicker, not cheaper, but better. The public discourse in Israel is not about how good we are, but whether we did right or wrong. This is never a foregone conclusion. It forces us to constantly question every task we undertake, every ideal we ever held and every belief we hold dear.

Independence day is an inspiring example of this. It comes the day after Remembrance Day. Before we give thanks for our present independence, we spend an entire day mourning over the price. Not because we wouldn't have paid it given the choice, but to ask ourselves if we couldn't have done better! We remember our fallen and cry over them. And then, at 8 in the evening, the siren rings and we switch to celebration mode. We can then dance, sing and get drunk. But we can't remove from our minds those who can't.

It forces us to remember, even when celebrating, that we must always try to do better and be thankful for what we have. 

I am now in Latvia;    When I joined the Israeli Ministry of Foreign Affairs 26 years ago, this was precisely the kind of posting I dreamed about – a beautiful country, warm inhabitants, a vibrant and healthy environment. I find myself surrounded by nothing but good will on all sides.

Members of the Latvian establishment who have been more than helpful and open minded without fault, engaged officials with whom one can exchange views at the highest level and in depth; at my embassy -an amazing staff  of talented and eager coworkers whose enthusiasm warms my heart, fellow ambassadors, colleagues and friends I have made here in the past 9 months.  

And a centuries-old Jewish community, rich in history and a love for Israel upon whom I have been leaning for the support of a warm, able and willing family. a brave Jewish community that was the first to lead the fight for freedom "let my people go" - under the soviet regime. 

And the results speak for themselves.

Next year marks the silver jubilee of Israeli-Latvian relations. For us, it is a chance to take a very content look back at what we have achieved. An open dialogue on every topic imaginable, economic relations that are developing by the day, joint projects in high-tech, entrepreneurial, cultural and social ventures, in fact a work load that has me up every morning with a sense of anticipation that's unimaginable.

To all of you who make my days here such as they are, may I say, toda, paldies, and thank you.