Izraēlas un palestīniešu attiecības, gluži kā attiecības starp vīrieti un sievieti, ir iespējams risināt tikai tiešu sarunu ceļā, bez starpniekiem, tomēr palestīnieši pie sarunu galda sēsties nevēlas, intervijā aģentūrai LETA uzsver Izraēlas vēstniece Latvijā Hāgita Ben-Jākova. Viņa nenoliedz, ka palestīniešiem ir lieli panākumi informācijas karā, attēlojot Izraēlu sev labvēlīgākā gaismā, tomēr uzsver, ka Izraēla arī nespēj mierīgi noskatīties, kā katru dienu no Gazas joslas uz civilajiem izraēliešu objektiem tiek izšautas raķetes. Intervija notika dienu pirms 64. Izraēlas dibināšanas gadadienas, kad izraēlieši piemin kritušos karavīrus. Vienlaikus šogad tiek svinēta Latvijas un Izraēlas diplomātisko attiecību divdesmitgade.
Es nezinu nevienu citu piemēru, kad vienu dienu visa tauta sēro, cilvēki dodas uz kapsētām - tā mums ir ļoti emocionāla diena, bet pēc 24 stundām mēs svinam svētkus, it kā nekas slikts vispār nebūtu noticis. Tā ir pretruna, un jau 64 gadus aktuāls ir jautājums, vai mēs tā drīkstam darīt, vai ir labi vienu dienu sērot un ciemoties pie cilvēkiem, kas karā zaudējuši savus tuviniekus, bet nākamajā dienā svinēt svētkus? Tomēr ir skaidrs, ka bez tās cenas, ko mums nācās samaksāt, Izraēlas šodien nemaz nebūtu. Diemžēl mums joprojām ir jācīnās par pastāvēšanu. Mēs joprojām ikdienā saņemam draudus. Un šīs pretrunas būtībā ir Izraēlas esence, jo arī šādos karu un konfliktu apstākļos mēs joprojām esam spēcīgi un dzīvojam demokrātiskā valstī, kas atrodas Tuvajos Austrumos.
Eiropas Savienība (ES) piešķir daudz naudas dažādiem projektiem palestīniešu pašpārvaldē, kamēr cilvēki Latvijā nereti kurn, ka vispirms jau vajadzētu vairāk palīdzēt mums - ES dalībvalstij, kas nonākusi grūtībās.
Šīs lietas nevar tieši saistīt. ES daudz palīdz Latvijai. Un starptautiskajai palīdzībai ES ir speciāls budžets. Palīdzēt palestīniešiem ir svarīgi, viņi apmāca cilvēkus. Izraēla arī to dara, tiesa, agrāk vairāk nekā pašlaik. ES palīdzība palestīniešiem nekādā ziņā nenotiek uz Latvijas rēķina. Ņemiet vērā, ka gadījumā, ja palestīniešu pašpārvalde attīstības ziņā būtu Latvijas līmenī, tad mūsu situācija un attiecības būtu pavisam citādas, par to nav nekādu šaubu.
ES klātbūtne ir daudz pamanāmāka Rietumkrastā nekā Izraēlā, un līdz ar to rodas iespaids, ka ES šajā konfliktā vispār vairāk nostājas palestīniešu pusē. Kā jūs uz to skatāties?
27 ES dalībvalstīm ir dažādas, nevis viena kopīga pozīcija. Dažas no tām tiešām vairāk atbalsta palestīniešus, citas nē. Svarīgi ir tas, ka pēdējā laikā mēs aizvien vairāk dzirdam par ES centieniem mudināt palestīniešus atgriezties pie sarunu galda, kā arī pausto atbalstu divu valstu risinājumam. Tas ir tas, ko mēs gribam, jo jau gadiem ilgi aicinām palestīniešus atgriezties pie tiešām sarunām. Mūsu premjerministrs [Benjamins] Netanjahu runāja par divu valstu risinājumu jau pirms trīs gadiem. Diemžēl problēma ir palestīniešu puses nevēlēšanās nākt uz sarunām, nevēlēšanās būt gataviem uz kompromisiem. Viņiem ir arī skaidri jāatzīst ebreju valsts, ko viņi joprojām nedara.
Izraēla tiek kritizēta par pārmērīga spēka pielietošanu pret palestīniešiem.
Vienu miljonu Izraēlas pilsoņu ikdienā apdraud raķešu uzbrukumi. Bet neviens par to neko nezina. Vai Jūs esat dzirdējuši par vakar notikušo raķešu uzbrukumu? Simtiem raķešu kopš janvāra vien. Viens miljons pilsoņu ir puse Latvijas iedzīvotāju. Šobrīd Izraēlā dzīvo gandrīz astoņi miljoni cilvēku, bet iedomājieties, ja puse Latvijas iedzīvotāju ikdienā ciestu no raķešu uzbrukumiem. Kā reaģētu Latvija?