Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena

Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena

  •  
     

    Šodien, Rīgā, Horālās sinagogas memoriālā Gogoļa ielā tika noturēts piemiņas brīdis, veltīts Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienai. Piemiņas pasākums notika vietā, kur 1941. gada 4. jūlijā nacistu atbalstītāji nodedzināja Lielo Horālo sinagogu kopā ar lūgšanu namā esošajiem cilvēkiem.

     2.JPG

    Piemiņas pasākumā piedalījās Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, Ministru prezidents Māris Kučinskis, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Ēriks Šervins (Eric D. Schwerin, U.S. Commission for the Preservation of America's Heritage Abroad), Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes pārstāvji, Latvijas ebreju kopiena, diplomāti un citi augsti viesi.

     

    Klātesošajiem uzrunu teica arī Izraēlas vēstniece Latvijā Lironne Bar-Sadē.

    10.JPG

    Vēstnieces runa:

    Jūsu ekselences valsts prezident, Vējoņa  kungs, Saeimas priekšsēdētāja, Mūrnieces kundze, ministru prezident, Kučinska kungs! Aizsardzības ministr, Bergmaņa kungs!

    Rīgas pilsētas vicemēr, Amerika kungs!

    Godājamā Ebreju kopienas vadība! Rabīni!

    Vēstnieki! Dāmas un kungi! Dārgie draugi!

     

    Tieši pirms 75 gadiem nacistu armija gāzās pāri robežām, ļaujot vaļu terora varai un atstājot aiz sevis zemi kūpošās krāsmatās un nāciju sāpēs. Ebrejiem, kuri izdzīvoja šajā visbaisākajā elles ļaunumā, kādu pasaule jelkad ir pazinusi, nākamie 75 gadi bija sāpju pilni – kā milzu brūce, kas smeldz par dinamisko kopienu, kas tika noslaucīta no zemes virsas. Vieni cieta badu, citi tika sadedzināti dzīvi, bet citi tika nošauti vai aizsūtīti uz gāzes kamerām. 90 tūkstoši Latvijas ebreju mira – sievietes, bērni, vīrieši. 90 tūkstoši cilvēku, kuri varēja veltīt savu dzīvi, veidojot Latvijas mugurkaulu – kultūrā, sabiedrībā un ekonomikas atdzimšanā.

     

    Sinagoga, kas šeit reiz atradās, ir kaunpilna liecība par tiem nevainīgajiem ļaudīm, kas cieta. Par tiem labajiem cilvēkiem, kuru vienīgas grēks bija piedzimt par ebreju.

     

    Vienā citā sinagogā, Ukrainā, tika atrasts šāds, uz sienas uzrakstīts, teksts: 

     

    “Ruven Atlas, lai top zināms, ka šī ir vieta, kur tika nogalināta Tava sieva Gina un dēls Eimoss. Mūsu dēls rūgti raudāja. Viņš negribēja mirt. Ej ārā un cīnies! Atrieb savas sievas un vienīgā dēla izlietās asinis. Mēs mirstam bez grēka.  Tava sieva, Gina Atlas.”

     

    Ja vien šīs sinagogas sienas būtu saglabājušās, kas zina, kādus tekstus mēs atrastu tajās ieskrāpētus. Atbalsis, kas 75 gadu garumā gūlušas pagātnes kapā.

     

    Tomēr šī pagātne ir tālu no aizmirstības. Joprojām pastāv vienaldzība. Joprojām pastāv naids. Tā ir reakcija uz bailēm. Tās joprojām plūst mūsu asinīs – bailes no citādā, aizdomīgums. Naids, kas vienā baisā notikumā pārvērta cilvēku par nezvēru. Tā cena bija 6 miljonu ebreju, pusmiljons romu tautības cilvēku un vēl 5 miljoni homoseksuālu, garīgi slimo un vājo cilvēku dzīvības. Un vēl joprojām naids vada mūsu dzīves. Tas ir klātesoši redzams visā pasaulē. Tas pastāv pat skolās un universitātēs. Tā ir ļauna kaite, kas, ja nebūsim vērīgi ik mirkli katru dienu, var plesties nekontrolējamā plašumā un viegli novest līdz traģēdijai.

     

    Lūdzu atcerieties to un kļūstiet šai pasaulē par ceļa zvaigzni gaitā pret naidu un vienaldzību.

     

    6.JPG