Piemiņās pasākumā piedalījās Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un citas augstas amatpersonas, kā arī Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes pārstāvji, Latvijas ebreju kopiena, holokaustā izdzīvojušais vēsturnieks Marģers Vestermanis, diplomāti un citi augsti viesi.

Klātesošos uzrunāja arī Izraēlas vēstniece Latvijā Šārona Rapaporta-Palgi:

Ivritā vārds “Holokausts/Shoah Bībelē ir minēts kā pilnīga iznīcināšana un postīšana.

Šajā dienā 1941. gadā Gogoļa ielas sinagoga tika iznīcināta ugunsgrēkā kopā ar 300 ebrejiem, kurus nacisti un viņu vietējie līdzgaitnieki ieslodzīja un sadedzināja dzīvus.

Lielās Horālās sinagogas nodedzināšana bija signāls, ka ebreji ir ārpus likuma un morāles robežām. Ar to sākās iznīcība, Latvijas ebreju shoah.

Ceļojot pa Latviju un apmeklējot vietējās pašvaldības, es bieži izrādu savu cieņu masu slepkavību vietām. Tādu Latvijā ir ap 200 – mežos, pludmalēs, vai pievedceļos – un es jūtos tā, it kā holokausts ceļotu ar mani, kā atgādinājums ne tikai par pagātni, bet arī kā brīdinājums nākotnei. Par to, kas varētu notikt, ja mēs neizglītosim par aizsprieduma, diskriminācijas un dehumanizacijas briesmām.

Pagājušajā gadā kopā ar Izglītības ministriju, Ebreju kopienu, Yad Va-Shem un Zviedrijas vēstniecību Latvijā, kā IRHA priekšsēžiem, rīkojām divu dienu semināru skolotājiem. Tajā piedalījās 100 skolotāju no visas Latvijas. Bija aizraujoši dzirdēt par viņu izglītojošo darbu, liekot īpašu uzsvaru uz vietējām kopienām, mudinot bērnus izpētīt, kas notika viņu pilsētā vai ciematā, padarot to viņiem personīgāku.

Tika izvirzīti arī daudzi izaicinājumi kā informēt bērnus par šādām smagām zvērībām, kā veicināt personīgās atbildības sajūtu un to, cik svarīgi ir iebilst pret netaisnību. Kāds skolotājs jautāja, kā viņš var mācīt saviem skolēniem, ka arī latvieši ir piedalījušies zvērībās, un citi skolotāji viņam atbildēja, ka tikt galā ar pagātni ir vitāli svarīgi labākai sabiedrībai nākotnē.

Šajā sakarā, es vēlētos citēt holokaustu pārdzīvojušo Doniju Rozenu, kura kara laikā bija 12 gadus vecs bērns. Savā dienasgrāmatā viņa lūdz mūs atriebt mirušos, nevis kā vienkāršu atriebību, bet gan tādu, kas nodrošinātu labāku pasauli – “Es jūs lūdzu neaizmirstiet mirušos. Es lūdzu un lūgtin lūdzos atriebt mūsu asinis, atriebties nežēlīgajiem noziedzniekiem, kuru nežēlīgā roka ir atņēmusi mūsu dzīvības. Es lūdzu jūs uzcelt memoriālu mūsu vārdā, pieminekli, kas sniedzas līdz debesīm, lai visa pasaule to redzētu. Nevis marmora vai akmens piemineklis, bet tāds, kurš celts ar labiem darbiem, par ko es ar pilnu un stingru ticību ticu, ka tikai šāds piemineklis var apsolīt jums un jūsu bērniem labāku nākotni.”

Paldies!