​

Vakar Horālās sinagogas memoriālā Gogoļa ielā, Rīgā, kur 1941. gada 4. jūlijā nacistu atbalstītāji nodedzināja Lielo Horālo sinagogu kopā ar lūgšanu namā esošajiem cilvēkiem, tika pieminēti Ebreju tautas genocīda upuri. Piemiņas ceremonijā piedalījās Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, Ministru prezidents Māris Kučinskis, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, Rīgas vicemērs Andris Ameriks, Latvijas un Igaunijas ebreju Izraēlā asociācijas vadītājs Eli Valks, bijušais Liepājas geto un koncentrācijas nometnes ieslodzītais Džordžs Švābs, Rīgas sinagogas rabīns Elijohu Krumers, kā arī Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes pārstāvji, Latvijas ebreju kopiena, diplomāti un citi augsti viesi.

Klātesošajiem uzrunu teica arī Izraēlas vēstniece Latvijā Lironne Bar-Sadē:

Kā ikvienam ebreju tautības cilvēkam, arī man holokausta jautājumi ir ļoti personiski un nozīmīgi. Lai kā, pirms ierados Latvijā, 4. jūliju gan vairāk asociēju ar Amerikas Savienoto Valstu neatkarību, bet tagad un vienmēr man tas saistīsies ar holokausta šausmām šeit.

Tik daudz zvērību, tik daudz sāpīgu notikumu, tik daudz ciešanu, ko radīja sirdsapziņu zaudējuši un noziedzīgi Latvijas iedzīvotāji, kas izvēlējās būt nacistu rokaspuiši. Tomēr, mēs atceramies, ka bija arī citi cilvēki. Tie, kuri glāba dzīvības.

Šeit mēs stāvam vietā, kur atradās viena no četrām Rīgas horālajām sinagogām. Tā bija lielākā un skaistākā sinagoga no visām – Gogoļšūle. Vienā dienā, 4. jūlijā, tā pārvērtās pelnos un drupās, cietsirdīgi paņemot liesmās sev līdzi simtiem nevainīgu dvēseļu, kuras nesaprata par ko un kāpēc…

Pagājušā nedēļā es apmeklēju, ja nemaldos, vecāko Latvijas ebreju kapsētu – Piltenē… tik mierpilnu un, savā ziņā, skaistu. Jāsaka, laimīgā kārtā, tā atrodas pietiekami tālu no blīvi apdzīvotām vietām un to nav skāruši vandāļi. Tiesa, palēnām daba tajā ir ienākusi gan… Tur atrodama šīs vietas vēsture – uz kapakmeņiem. Tie liecina par bagāto un plaukstošo ebreju kopienu vietā, kur ebreji ienāca Latvijā un apmetās jau sešpadsmitajā gadsimtā. Tad nāca 1941. gada jūlijs un oktobris… viss… Tikai kapakmeņi, kas stāsta….un atceras…

Tomēr rodas zināma drošības sajūta, redzot, ka arvien vairāk cilvēku Latvijā izrāda interesi gan par ebreju tautas bagāto vēsturi, gan tās traģisko pagātni Latvijā. Jebkur, kurp dodos, es no vietējiem latviešiem uzzinu par savas tautas vēsturi – viņi runā un atceras, un tās ir lielas pārmaiņas, kas relatīvi nesen notikušas un attīstās sabiedrībā. Cilvēki runā, atzīst un mācās – tā ir laba zīme.

Dārgie draugi,

Mēs nedrīkstam aizmirst holokausta mācību. Mums mūžam jāatceras gan tos, kam zinām vārdus, gan tos, kuru vārdi apglabāti šai zemē nezināmi.

Same as for every Jewish person, Holocaust issues are very personal and important also for me. Before coming to Latvia I associated July 4 with American Independence, but forever more it will be associated with the horrors of the Holocaust here.

So many atrocities, so many painful events, so much suffering, caused by criminal citizens of Latvia, who lost conscience and chose to be Nazi collaborators. Nevertheless, we remember that there were others who helped saving lives.

We are standing in a place where one of the four Riga Choral synagogues was located. This was the biggest and the most beautiful one – Gogolschule.

One day, the 4th of July, it was turned to ruins and ashes, taking in the flames of fire hundreds of innocent souls, who did not understand why.

Last week I visited supposedly the oldest Latvian Jewish cemetery in Piltene – so peaceful and, in a way, beautiful. Luckily, it is located quite far from densely inhabited places and therefore untouched by vandals. It’s true that nature interfered and left its impact … There one can find that place’s history – on gravestones.They testify about the rich and flourishing Jewish community of a place, which was the first Jewish settlement in Latvia since the 16th century. And then came the 1941… July and October…That’s it…Only gravestones, which tell and remember.

It is encouraging to see that today many Latvians show much interest in the tragic past and in the rich history of Jews in Latvia. Everywhere I go, I learn from local Latvians about my people’s past – they speak and remember and these are great changes that have recently occurred and evolved in the society. People talk, acknowledge and learn and this is a good sign.

Dear friends,

We must never forget the lessons of the Holocaust. We shall forever remember those with and with no names buries in this land.